LITMIR.BIZ

Скачать книгу

taču viņu bildināsiet, vai ne? – es jautāju.

      – Kad atrisināsim lietu, viņa būs bagāta, – Džons atklāja, un viņa acis bija skumju pilnas. – Viņa saņems tēva novēlētos teiksmainos Agras dārgumus un neticamu bagātību, bet es esmu tik nabags, ka tik tikko velku dzīvību ar karavīra pensiju.

      – Ko jūs zināt par viņas sapņiem? – es saniknota jautāju. "Hm, ko gan es par tiem zināju? Ja man būtu jāizvēlas starp dārgumiem un tādu vīrieti kā Džons, es izvēlētos Džonu, bet… ko gan es zinu par Mēriju?" Tomēr es viņu aizstāvēju. Ja Džons Mēriju mīlēja, viņai jābūt šīs mīlestības vērtai. – Turklāt, ja viss būtu otrādi, ja jūs būtu bagāts un viņa nabaga, tam nebūtu nozīmes.

      – Vīrietim ir jārūpējas par sievieti, – Džons saudzīgi atgādināja. – Jāuztur sieva, nevis otrādi. Nabags, kurš apprecas ar bagātnieci… Tas izklausās un šķiet nicināmi.

      – Viņai tas būs vienaldzīgi! – es apgalvoju. – Ja viņa jūs mīl, nauda liksies mazsvarīga.

      – Es pat nezinu, vai viņa mani mīl, – Džons noteica, tuvodamies man. Viņš izskatījās nomaldījies un apjucis.

      – Ja viņa jūs pazīst, tad mīl, – es apņēmīgi paziņoju. – Citādi nemaz nevar būt.

      Lai Džons neredzētu manu seju, es novērsos. Nebiju radusi atklāt, cik tuvs viņš man ir un cik augstās domās par viņu esmu. Manas jūtas piederēja tikai man, un kopš sava Hektora nāves es par tām nerunāju ar citiem. Turklāt es nespēju paciest skumjas viņa acīs.

      – Mērija ir pārāk laba man, Hadsones kundze, – viņš sacīja. – Kad ielikšu dārgumus viņai rokās, viņa būs neaizsniedzama.

      Protams, viņa nebija neaizsniedzama.

      Viginss palika mazajā istabā pie virtuves. Viņš gribēja doties prom un atlabt savu zēnu pulkā, bet Billijs bargi paskaidroja, ka aizejot viņš mani sāpinātu un tas būtu nepieklājīgi, tāpēc Viginss piekrita palikt.

      Divas dienas vēlāk viņš pasniedza man nākamo pavedienu – brīdī, kad nesu viņam zupu. Billijs sēdēja uz gultas, un abi dedzīgi sačukstējās. Likās, ka sācies kaismīgs strīds, bet viņi pamanīja mani un apklusa.

      Es noliku paplāti Viginsam uz ceļgaliem, palūdzu neizliet šķidrumu un apēst visu uzreiz. Džons apgalvoja, ka Viginss strauji atlabst, un es zināju, ka tūlīt pēc sāpju pagaišanas zēns nozudīs ielās. Līdz tam es biju apņēmusies viņu pabarot, cik vien iespējams. Atmiņā vēl spilgti bija saglabājies viņa kalsnais torss, ko redzēju, kad Džons viņu izģērba.

      Viginss ēda zupu, un es tikmēr aplūkoju istabu. Redzēju grāmatu kaudzi un svaigos ziedus, ko atstājusi Mērija. Viginss ik pa brīdim pameta skatienu uz košajiem ziediem, it kā nekad mūžā nebūtu redzējis kaut ko tik skaistu, un tā droši vien bija. Nezinu, kur Viginss iemācījās lasīt – tas bija noticis pirms iepazīšanās ar Holmsa kungu –, bet viņš kāri lasīja visu, ko vien varēja dabūt. Billijs pavadīja katru brīvo mirkli pie drauga un aizrautīgi stāstīja par lietu, ko Holmsa kungs tobrīd šķetināja, un citiem atrisinātajiem sarežģījumiem. Spriežot pēc cigarešu pelniem uz grīdas, arī Holmsa kungs vairākas reizes bija te ciemojies.

      Billijs pamanīja, ka lūkojos uz pelniem.

      – Viginss neko nestāstīja Holmsa kungam par lietu, – viņš satraukts apliecināja. Neregulārās armijas vadonis paskatījās uz viņu. Billijs pamāja un ar lūpām izveidoja vārdus: "Viņa zina."

      – Itin neko, – Viginss sacīja. – Es runāju nopietni, kad solīju neko neteikt.

      – Vienalga, ko teiktu citi, – Billijs noņurdēja, un Viginss uzmeta viņam dumpīguma pilnu skatienu. Es minēju, ka abi kā jau zēni un vīrieši vispār ir kaismīgi strīdējušies par to, kas ir svarīgāk – rūpēties par manu drošību vai turēt solījumu. Šķita, ka Viginss ir uzvarējis. Es uzsmaidīju Billijam, lai viņu iedrošinātu. Viņš man pamāja – šis zēns, kurš drīz kļūs par vīrieti.

      – Jums ir kādi jaunumi, vai ne? – es minēju, abus vērodama. – Un jūs nezināt, vai gribat man tos atklāt.

      – Varbūt tas ir nieks, – Billijs sacīja.

      – Vai arī kaut kas ļoti nozīmīgs! – Viginss dedzīgi iebilda.

      – Viņa taču nekavējoties dosies uz Vaitčepelu! Vai gribi, lai viņa nokļūst Vaitčepelā? – Billijs skaļi attrauca.

      – Es negrasos melot, un kaut ko noklusēt ir tikpat slikti kā melot!

      Es apsēdos uz gultas, izlīdzināju palagus un pavēlēju: – Stāstiet!

      – Vaitčepelā ir kāda sieviete, – Viginss klusi iesāka. – Vaitčepelā ir daudz sieviešu, – es sausi noteicu. Pat tāda iesīkstējusi namsaimniece kā es zināja šo to par pasauli, it īpaši tāpēc, ka laiku pa laikam aizņēmos Holmsa kunga avīzi "Ilustrētie Policijas Jaunumi" un lasīju arī sludinājumus, ne tikai rakstus.

      – Nē, šī ir lēdija, – Viginss iebilda. – Un ne jau tāda kā pārējās cienījamās kundzes, kas viesojas Vaitčepelā, lūdz Dievu, šausminās un vaid, it kā mums nebūtu nekā labāka, ko darīt, un mēs alktu klausīties viņu centienos glābt mūsu dvēseli. It kā mums tāda būtu!

      – Kopš Uzšķērdēja laikiem, kundze, – Billijs bikli ieminējās, it kā negribētu, lai es dzirdu šo vārdu, – daudzas smalkas dāmas nodarbojas ar labdarību Vaitčepelā. Dibina baznīcas un cenšas glābt… kritušās sievietes.

      – Kā tu to visu zini? – es jautāju. Mani interesēja, ko Billijs dara savā brīvajā laikā.

      – Es par to lasīju, kundze, – viņš atbildēja, bet es nojautu, ka tā ir tikai puse patiesības. Viginss bieži uzturējās Vaitčepelā, un Billijs reizēm viņam pievienojās. Tomēr es zināju, ka nedrīkstu mēģināt viņus šķirt un ka Billijs ir drošībā blakus Viginsam. Es negribēju piespiest Billiju palikt mājās un nolēmu izlikties, ka ticu meliem. – Bet šī dāma, par kuru es runāju, kundze… Viņa palīdz cilvēkiem. Tiešām palīdz, – Viginss sacīja. – Viņa atvēra bezmaksas klīniku, un turp var doties jebkurš. Viņa izdāļā zāles, pārtiku un citas mantas, nekad nepiemin Dievu un lūgšanas. Tomēr viņa ir skumja, kundze. Ne tāda kā pārējās, kas ir lepnas, priecīgas un iedomīgas, jo dara Dievam tīkamu darbu vai vismaz pašas tā iedomājas. Vaitčepelas lēdija vienmēr ir skumja.

      – Ko vēl tu vari man par viņu pastāstīt? – es jautāju, uzmanīgi vērodama zēnu. Nekad es nebiju redzējusi Viginsu un Billiju šādā gaismā. Šis bija ieskats viņu dzīvē, kas notika ārpus Beikerstrītas robežām.

      – Viņa nekad nepamet Vaitčepelu. Nekad, pat naktī vai svētdienās. Reizēm es redzu, ka viņa vēro citus cilvēkus aizejam, un šķiet, ka viņa labprāt dotos līdzi, bet nekad to nedara. Tomēr to grūti saprast, jo viņas seja ir aizsegta.

      – Aizsegta?

      – Vaitčepelas lēdija nēsā melnu plīvuru, kundze. Viņas seju nevar redzēt. Un viņa nevienam neatklāj savu vārdu. Viņai nav ne sejas, ne vārda.

      – Kā tu zini, ka viņa ir skumja? – es jautāju.

      – Vienmēr var sajust, ka cilvēks ir skumjš. Pat tad, ja smaida. Tāpat kā jūs reizēm. To nodod viņas gaita un stāja. Viņa iet lēni un smagnēji. Un balss… Pēc balss var noteikt, vai kāds smaida. Viņas tonī nekad nav jaušams smaids. – Viginss dedzīgi paliecās uz priekšu. Man nebija ne jausmas, ka viņš tik prasmīgi novēro cilvēkus. Es nezināju, ka viņš ir novērojis mani.

      – Vai

Скачать книгу