ТОП просматриваемых книг сайта:
Montgomeriju ģimene. Nora Robertsa
Читать онлайн.Название Montgomeriju ģimene
Год выпуска 2012
isbn 978-9984-35-814-7
Автор произведения Nora Robertsa
Жанр Зарубежные любовные романы
Издательство KONTINENTS
– …ja man ir viņš. Raider! – viņa iesaucās un aizskrēja cauri glicīnijām noaugušajai arkai. Raiders apstājās un, pieri saraucis palūkojās uz Houpu. Viņa iztēlojās, cik neprātīga izskatās viņas seja, bet viņai bija vienalga.
– Tēlo, – viņa nočukstēja, – un es būšu tava parādniece.
– Kas…
Viņa metās Raideram ap kaklu un uzspieda kvēlu skūpstu viņam uz lūpām. Dumiķis luncināja asti un pinās ap kājām, it kā gribētu piedalīties šajā izrādē.
– Tēlo, – viņa čukstēja, – es tevi lūdzu!
Raideram nekas cits neatlika, jo Houpa bija pieķērusies viņam kā ērce. Viņš nolēma padoties. Viņas pakausis iegūla Raidera plaukstā, un viņi skūpstījās.
Uz mirkli Houpa gluži vai apreiba. Raiders smaržoja pēc zāģskaidām, viņa lūpas garšoja kā šokolāde. Karsta, pakususi šokolādes konfekte. Viegli grīļodamās, viņa beidzot atlaida Raideru no sava apskāviena.
– Tēlo man līdzi.
– Vai tad es netēloju?
– Raider, – viņa izdvesa, satvēra viņa plaukstu, saspieda un pagriezās.
– Raiders Montgomerijs. Iepazīsties, šis ir Džonatans Vikems. Džonatana ģimenei Džordžtaunā pieder viesnīca, kurā es agrāk strādāju.
– Ak jā, – Raiders noburkšķēja. Tagad viņam bija skaidrs. “Nekādu problēmu, man nav nekādu iebildumu spēlēt teātri.” Viņš aplika roka Houpai ap vidukli un juta, kā notrīs viņas augums. – Kā jums klājas?
– Paldies, labi, – Džonatans atbildēja un bažīgi uzlūkoja suni. – Houpa man izrādīja jūsu viesnīcu.
– Tā ir tikpat viņas, cik mūsu viesnīca. Jūs viņu zaudējāt, vai ne? Toties mums viņa ir ieguvums.
– Tas ir acīmredzami, – Džonatans noteica un nopētīja Raidera darba apģērbu. – Cik noprotu, jūs pats piedalāties celtniecības darbos.
– Pareizi nopratāt. Mēs esam prasmīgi. – Raiders pasmaidīja un pievilka Houpu sev tuvāk. – Vēlaties apmesties mūsu viesnīcā?
– Nē. – Džonatana acis iedzalkstījās, lai gan lūpās rotājās smaids. – Es esmu ieradies, lai apciemotu senu draugu. Bija prieks tevi satikt, Houpa. Ja pārdomāsi, tu zini, kā ar mani sazināties.
– Es nepārdomāšu. Nodod vecākiem un sievai manus sirsnīgākos sveicienus.
– Visu labu, Montgomerij! – viņš atsveicinājās, pamāja ar galvu un devās pie savas automašīnas. Smaids no Houpas lūpām neizdzisa līdz brīdim, kad Džonatans aizbrauca.
– Ak Dievs, apžēlojies! – viņa ievaidējās un lokiem aizvirpuļoja pa pagalmu. – Ak mīļais Dievs!
Raiders domās jau bija “Vestā” – tur smaržoja medus, līksmi trokšņoja bērni, nebija nekādu problēmu un drāmu. Viņš palūkojās debesīs un sekoja Houpai pagalmā.
Piektā nodaļa
Raiders zināja, ka labāk Houpai neteikt, lai viņa apsēžas vai nomierinās. Neviens vīrietis tā īsti nespēj izprast sievieti, tomēr Raideram likās, ka viņam ir pietiekama pieredze šajā jomā.
Viņš apsēdās, jo zināja, ka paies kāds brīdis, līdz Houpa beigs riņķot pa pagalmu kā apdullusi muša. Mugurā viņai bija viegla vasaras kleitiņa, un Raideram nebija iebildumu viņu vērot.
Dumiķis palīda zem galda, it kā meklētu patvērumu no radioaktīvajiem nokrišņiem. Bija ārkārtīgi karsts, turklāt Houpa bija tik pārskaitusies, ka tvaiks gluži vai plūda pa nāsīm. Ar to pietiktu, lai uzvārītu veselu spaini omāru.
“Varbūt ir laiks noskaidrot, kas te īsti notika,” Raiders nosprieda.
– Kas tas bija par piedāvājumu?
– Piedāvājums?
Houpa apcirtās, un kleita uzplandīja gaisā, atklājot skatienam viņas slaidās, kailās kājas.
“Nē, skats patiešām nav peļams,” Raiders secināja. – Piedāvājums? – viņa atkārtoja, un Raiders pamanīja, ka viņas šokolādes brūnās acis met zibeņus. – Ak, jā! Tas glumais nelietis izteica man piedāvājumu.
Raiders uzmeta skatienu glāzēm, kurās vēl bija ledus tēja. Viņš labprāt padzertos, tomēr nevēlējās dzert no glāzes, no kuras dzēris pieminētais glumais nelietis.
– Tas… – Houpa histēriski žestikulēja. – Tas bija Džonatans.
– Jā, mēs iepazināmies.
– Mēs bijām… – “Kas? Kas mēs īsti bijām,” Houpa aizdomājās.
– Es sapratu. Vispirms viņš tevi aplidoja, pēc tam viņam uzradās cita sieviete. – Viņš paraustīja plecus un piemetināja, kad Houpa piepeši apstājās un pavērās uz viņa pusi. – Tā vismaz runā.
– Nepareizi runā. Es biju cita sieviete, tikai es to nezināju līdz mirklim, kad viņš paziņoja, ka ir saderinājies. Tas bija kā bumbas sprādziens, jo mēs tikko bijām beiguši mīlēties. Es domāju, ka mums ir attiecības, nopietnas attiecības, bet viņš mani izmantoja. Stulba, es biju stulba.
Viņas skatiens bija aizmiglots, balss dūmakaina. “Un gadījumos, kad viņa ir patiesi noskaitusies, aiz šīs dūmakas slēpjas īsta uguns,” Raiders prātoja.
– Labi, viņš bija glums nelietis, bet tu biji stulba. Tad tu kļuvi gudrāka un pameti viņu guļam grāvmalē. Vai tā ir tava glāze?
– Jā, protams, es tam pieliku punktu. Un iesniedzu atlūgumu. Un tagad viņš ir iedomājies, ka viss atgriezīsies vecajās sliedēs, es strādāšu viņu viesnīcā un atkal būšu viņam pa ķērienam.
– Tad jau viņš ir stulbs.
– Tev taisnība! – Houpa atzinīgi uzsita Raideram uz pleca un atsāka riņķot pa pagalmu. – Maijā viņam bija kāzas. Saprotams, tas bija smalks pasākums Vikemu viesnīcā, kuram sekoja trīs nedēļu kāzu ceļojums pa Eiropu.
– Tu lasi dzelteno presi?
Houpa sastinga un tad lepni izslēja zodu.
– Es lasu Post stila sadaļu. Protams, ka es gribēju zināt. Tāda nu ir cilvēka daba. Tu būtu rīkojies tāpat.
Mirkli apdomājies, Raider pašūpoja galvu.
– Es nebūtu tik pārliecināts. Ja kaut kas ir beidzies, tad tas ir beidzies. Ko viņš te meklēja? Stāstiņš par seno draugu bija klaji meli.
– Ko viņš te meklēja? Es tev pastāstīšu, ko viņš te meklēja. Viņš sacīja, ka vēlējies, lai es zinu, ka viņš jūtas daļēji atbildīgs par to, ka man bija jāmaina dzīves vieta. Viņš sacīja, ka vēlas apskatīt viesnīcu un aizvest mani pusdienās. Viņš sacīja, ka viņiem manis pietrūkstot un tēvs lūdzis, lai viņš izsaka man dāsnu piedāvājumu. Dāsnu piedāvājumu, ēzelis tāds!
Raiders atklāja, ka nekad nav redzējis Houpu tik noskaitušos. Aizvainotu, niknu, dusmīgu, jā, bet ne tik uzvilkušos. Iespējams, ka nemaz nebija labi tā sēdēt un domāt, ka viņai tas piestāv.
– Mēģināja aizvilināt mūsu viesnīcnieci, – viņš mierīgā balsī noteica, – tā gan bija slikta doma.
– Ak, tas jau vēl nebija viss! Nē, kur nu! Acīmredzot es neesmu piemērota šim darbam. Viņaprāt, es tikai Džordžtaunā varu rast sev piepildījumu un būt laimīga! Tikai Vikemu viesnīcā un