LITMIR.BIZ

      Kad Adrianam vairs nav spēka būt vienam, gulēt vienam, rītos kopā ar citiem strādniekiem kāpt kravas mašīnā, liekt muguru un atbildēt uz Milana jautājumiem, viņš aizcērt aiz sevis durvis un dodas pastaigā pa Monmartru. Viņš izbrauc ar gaisa vagoniņu. Bieži viņš neatļaujas to darīt. Viņš nav vienīgais, kuram jāslapstās. Viņš spēj paskriet ātrāk par vagoniņu.

      Un pēc tam viņš apsēžas uz soliņa koku un krūmu ielenkumā, zem kāda sēru vītola vai apses, aizver acis un iesnaužas.

      Viņš atceras kādu vakaru…

      Tas notika neilgu laiku pēc Saldumiņa nonāvēšanas. Viņš bija ieradies fermā un atradis Stellu saritinājušos kamolā gultā. Viņa bija iespiedusi seju spilvenā un raustījās elsās.

      Viņš bija noliecies pie Stellas, noglāstījis viņai plecu un čukstus pajautājis:

      – Vai tu man pateiksi, kas noticis?

      – Nepieskaries man.

      – Stella!

      – Es teicu, nepieskaries man!

      – Runā taču, nolādēts! Tu man nekad neko nestāsti. Kas es tev vispār esmu? Kaut kāds zellis, kurš ierodas nakts tumsā, lai ar tevi pamaigotos? Vai tā? Un nākamajā rītā slepus dodas prom, lai neviens viņu nepamanītu? Jo tagad tas sāk izskatīties tieši tā! Vai nu tu man visu izstāstīsi, vai arī es eju projām.

      Viņa piespieda spilvenu sev klāt un sāka raudāt vēl stiprāk.

      – Liec mani mierā, es negribu runāt, – viņa rīstīdamās izgrūda.

      – Bet es gribu, lai tu ar mani runā. Vai saproti? Citādi mums vairs nav ko darīt kopā…

      Pēc mirkļa viņa nometa spilvenu, pagriezās pret viņu un noprasīja:

      – Ko tu īsti gribi, Adrian? Tu vēlies paraudāt, klausīdamies stāstos par manu bērnību, manu piekauto māti un manu nogalināto suni?

      – Es to visu jau zinu. Un daudz ko citu arī.

      – Tu neko nezini! Es tev neko neesmu stāstījusi!

      – Esmu visu nopratis, Stella. Es redzu, kā tu saknieb lūpas, kā tavs skatiens aizslīd prom, es klausos, kā tu guli, runā pārāk skaļi, mīlējies un raudi ar lielām asarām… Kādu dienu tev tomēr nāksies runāt. Jo kas tad es tev esmu? Kaut kāds paraugs, vai? Tas taču nav nekas briesmīgs, dzirdi?

      Viņa nošņaukājās un pasmaidīja.

      Tad nočukstēja “es zinu”. Tādā balsī kā maza, skumja, nobēdājusies meitenīte. Viņa pastiepa Adrianam pretī rokas, un viņi apskāvās.

      Mazliet vēlāk, kad abi jau gulēja viens otram līdzās, viņa vienkārši pateica:

      – Tas ir tikai Saldumiņa dēļ, saproti, Saldumiņa dēļ… Viņi viņu nodūra, bet es viņu mīlēju. Es viņu mīlēju.

      Tā bija viņas lūgšana par savu suni.

      Suzona sēž virtuvē un slauka acis ar galdauta stūri.

      – Nanij… Kas noticis? Vai kaut kas nav labi ar Žoržu? Suzona papurina galvu un caur asarām nomurmina:

      – Ar tavu māti.

      – Ar mammu! Kas noticis?

      – Amina. Viņa man piezvanīja. Viņš ir mēģinājis viņu atgūt ar spēku.

      – Kurš? Rejs?

      – Nezinu.

      – Vai tad neviens viņu nesargāja?

      Suzona papurina galvu, viņa neko nezina.

      – Amina teica, lai tu nekavējoties viņai piezvani. Ka Leonī vēl aizvien ir slimnīcā, taču viss ir nopietni, ļoti nopietni. Viņa nevarēja tevi sazvanīt, viņa mēģināja vismaz sešas reizes. Viņa bija briesmīgi uztraukusies.

      – Es biju aizmirsusi ieslēgt telefonu.

      Suzona paviļā pirkstos kabatlakatiņu, izstiepj to un atkal saburza.

      – Un es nezināju, kur tu esi! Es nezinu, kurp tu dodies! Un ja nu ar tevi kaut kas notiks? Es vairs nespēju, Stella, es vairs nespēju, tā nav nekāda dzīve.

      Viņa paceļ galvu un lūdzoši saka:

      – Kaut kas ir jādara, meitiņ! Leonī būs pagalam, un arī ar mani būs cauri. Un ja nu viņi ierodas pie mums? Tu taču zini, ka es nespēšu noturēties viņiem pretī.

      – Nerunā niekus, Nanij. Ja viņi uzradīsies, te ies vaļā īsta asinspirts.

      Kāda doma nedod viņai mieru, un viņa jau klusāk noprasa:

      – Žoržs… tu domā, ka viņš būs mūsu pusē?

      – Protams, ka viņš būs mūsu pusē! Ko tu īsti centies pateikt?

      – Es pati nezinu, Nanij. Arī Žoržam ir no viņa bail. Viņš necīnās.

      Suzona neatbild. Viņa tikai nodur galvu un izšņauc degunu. Šīs sarunas vienmēr beidzas tieši tā.

      – Vai Toms ir jau paēdis? – Stella noprasa, skatīdamās tukšumā un juzdama, ka viņas dusmas pamazām noplok.

      – Jā. Un viņš ir arī iztīrījis zobus. Viņš gaidīja tevi, negribēja iet gulēt, kamēr nebūs tevi ieraudzījis.

      – Šovakar viņam būs jāguļ pie jums, es braukšu uz slimnīcu.

      – Vispirms piezvani Aminai.

      Stella pamāj. Cieši apskauj Suzonu un automātiski sāk kaut ko klusi un mierinoši čukstēt. Viņas domas kavējas citur, ir jāizdomā kāds plāns, Leonī vajag kaut kur noslēpt. Taču vispirms ir jātiek pie viņas. Kas zina, varbūt viņa jau ir pagalam. Kāpēc neviens nesēdēja pie durvīm? Edmons Kurtuā taču solīja, ka tur vienmēr būs kāds, kurš vajadzības brīdī varēs nākt palīgā.

      – Brauc vien, meitiņ! Viņai tu esi vairāk vajadzīga nekā man.

      – Vai tu esi apkopusi lopus? Es zinu, ka pārspīlēju, bet… Es šovakar gribēju visu izdarīt pati. Es nezinu, vai Merlins jau

Скачать книгу