LITMIR.BIZ

Скачать книгу

“gandrīz”.

      – Tieši pirms skūpsta Bekets uz mani paraudzījās tā, it kā es būtu iespērusi pa viņa kājstarpi. Viņš izskatījās apdullis. – Pat tagad, runājot ar Eiveriju, Klēra no jauna sajuta iekāres vilni. – Es aprāvos, un mēs abi sākām taisnoties. Pēc tam viņš kļuva atturīgs, it kā es būtu indīga. Es apkaunoju viņu un sevi.

      – Es domāju, ka tad, ja tu būtu ļāvusies skūpstam, neviens no jums nejustos apkaunots. Tā vietā, lai atskrietu uz šejieni tādā paskatā, it kā tu nupat būtu aplaupījusi kādu vecenīti, tu būtu atdejojusi uz šejieni dziedot.

      Kāpēc es to apspriežu ar Eiveriju?

      – Pirmkārt, Bekets ir mans draugs, bet… Nē, pirmkārt, es nevaru atļauties dejas un dziesmas. Manā dzīvē svarīgākie ir mani puikas un mans uzņēmums.

      – Tā tam arī būtu jābūt, un tas nekādā veidā netraucē tam, ko turpmāk dēvēsim par dejām un dziesmām. – No Eiverijas sejas nozuda ķircinošais smaids, un viņa noglāstīja Klēras roku. – Jēziņ, Klēra, tava dzīve nav beigusies. Tev ir tiesības dejot un dziedāt, sevišķi kopā ar vīrieti, kurš tev patīk un kuram tu uzticies. Tu kaut ko sajuti, un tas ir zīmīgi.

      – Iespējams. Tomēr tagad, to visu apdomājot, es sapratu, ka rīkojos romantiskas noskaņas iespaidā. Acu priekšā bija topošais istabas interjers, apgaismojums, maldinošā smarža un pieskārieni. Viss nokārtosies, – Klēra nosprieda. – Bekets nav tāds vīrietis, kurš uztvertu šādu atgadījumu pārlieku nopietni. Viss notika tik ātri, ka viņš par to visdrīzāk ir jau aizmirsis.

      Eiverija ierunājās, bet nolēma neizpaust savu viedokli. Pagaidām.

      – Istabas būs brīnišķīgas, un Bekets man aizdos mapi ar rasējumiem un fotogrāfijām. Es to iedošu Houpai, kad viņa šeit ieradīsies. Eiverija, viņa nepiekristu šim piedāvājumam tikai tad, ja būtu pavisam jukusi.

      – Piekrītu, – Eiverija atbildēja un domās nosprieda, ka viņai ir savādas draudzenes.

      Bekets nolēma kādu laiku likt Klēru mierā, lai viņa nenojaustu, ka viņš mēdz domāt par to Mirkli. Viņš nosūtīja vienu no strādniekiem uz grāmatnīcu ar mapi un vēstījumu, ka Bekets savāks mapi pēc dažām dienām un ka Klēra var to pārlūkot nesteidzoties.

      Vairākus rītus pēc kārtas Bekets atteicās no ierastā grāmatnīcas apmeklējuma un pavadīja darba laiku viesnīcā un citā projektā netālu esošajā Šārpsburgā. Kad Bekets atgriezās Būnsboro, strādnieki jau bija pabeiguši dienas darbu, un viņa brāļi gatavojās slēgt viesnīcu.

      – Tu esi ieradies tieši laikā. – Raiders pienāca pie Beketa. Viņam sekoja Dumiķis. – Mēs gatavojamies sanāksmei restorānā, kur dzersim alu un ēdīsim picu.

      – Tādas sanāksmes man patīk vislabāk. Vai jūs jau esat runājuši ar Eiverijas draudzeni? – Bekets jautāja Ouenam.

      – Jā. Ja gribi uzzināt sīkumus, tev jāmaksā par alu.

      – Es maksāju par alu iepriekšējā tikšanās reizē.

      – Es maksāju par alu iepriekšējā tikšanās reizē, – Raiders izlaboja viņa teikto.

      – Viņš maksāja par alu iepriekšējā tikšanās reizē, – Ouens ar īkšķi norādīja uz Raideru.

      – Iespējams. – Bekets mēģināja atcerēties iepriekšējo tikšanās reizi, kopā ar brāļiem soļojot pa ietvi. – Kad tu pēdējoreiz maksāji par alu?

      Ouens apmierināti pasmaidīja un ar pirkstu uzsita pa saules brillēm.

      – Es drīkstu izlaist sešus gājienus, jo sarūpēju automašīnu ar pacēlāju. Man atlikuši vēl divi gājieni.

      Bekets atcerējās lēmumu, kas tika pieņemts pēc tam, kad Ouenam izdevās noslēgt izdevīgu līgumu par lietotas automašīnas ar pacēlāju iegādi. Šī ierīce ļāva ietaupīt daudz laika un pūļu. Bekets ierunājās, bet apklusa. Ja Ouens apgalvoja, ka viņam atlikuši vēl divi gājieni, Bekets negrasījās to apstrīdēt.

      Šķērsojot ielu, Bekets uzmeta skatienu grāmatnīcai, pavirši ieklausoties brāļu sarunās par ūdens sildītājiem. Vēl viena diena, viņš nolēma. Vēl vienas dienas garumā viņš turēsies no Klēras pa gabalu, ļaus viņai pārlūkot mapes saturu un cerēs, ka viss atgriezīsies iepriekšējās, draudzīgajās sliedēs.

      Mirklim jāizgaist kā nebijušam.

      Tomēr tas bija noticis, un kā vēl.

      – Vai tev ir iebildumi pret tādu plānu? – Raiders jautāja.

      – Ko? Nē.

      – Tad pārstāj izskatīties tik saīdzis. – Raiders piesēja suni pie ieejas restorānā. – Es tev atnesīšu vakariņas, – viņš apsolīja sunim un atvēra durvis.

      Brāļi ieradās restorānā Vesta pašā vakariņu laika sākumā. Pie galdiņiem sēdēja ģimenes un pusaudžu bariņi, daži pārīši mielojās ar pastu vai pētīja ēdienkarti, pie letes sēdēja vairāki ierastie apmeklētāji un gaidīja darba dienas beigu alus kausu.

      Brāļi Montgomeriji sasveicinājās ar klātesošajiem.

      – Pasūti man Heineken, – Ouens pavēlēja un devās apmeklētājiem slēgtās virtuves virzienā.

      – Apsēdīsimies tālāk no ieejas, – ierosināja Raiders. – Ja apsēdīsimies šeit, būsim spiesti sarunāties ar visiem pārējiem viesiem.

      – Labi. – Bekets notvēra viesmīli, pasūtīja alu un pa gaiteni devās uz ēdamzāli. Pie videospēļu automāta stāvēja divi vidusskolēni un apbēra viens otru ar apvainojumiem.

      – Flīzes ir izsūtītas, – Raiders paziņoja, kad Bekets apsēdās viņam blakus pie galda, – vismaz lielākā daļa. Dažu veidu flīzes jāpagaida ilgāk. Piegāde ir paredzēta pēc divām nedēļām. Ouens ar uzņēmuma pārstāvi apsprieda flīzēšanu. Viņi var to uzsākt nākamās nedēļas beigās, ja pašreizējais darbs ritēs pēc plāna. Pretējā gadījumā viņi uzsāks darbu aiznākamās nedēļas sākumā.

      – Tas mums der.

      – Es gribu, lai pārējā grīdas seguma ieklāšana tiktu sākta uzreiz pēc flīzēšanas. Šis karstums kādudien beigsies. Mēs varam norīkot strādniekus pie sētas celšanas un sākt ārējās apdares krāsošanu.

      Ouens apsēdās pie galda brīdī, kad viesmīle atnesa alu.

      – Vai esat gatavi pasūtīt ēdienu? – viņa jautāja. – Es gribu “Kareivja” picu, – Raiders paziņoja.

      – Es negribu ēst tādu daudzumu gaļas, – Ouens papurināja galvu un iedzēra alus malku.

      – Vārgulis!

      – Savu artēriju aizķepinātāju vari ēst pats, – Bekets teica un paskatījās uz Ouenu. – Vai ņemsim picu ar desu un asajiem pipariem uz pusēm?

      – Sarunāts. Vēl gribu arī krabju gaļas bumbiņas.

      – Labi. Kā sokas darbi viesnīcā?

      – Virzāmies uz priekšu, – Ouens atbildēja viesmīlei.

      Viņa norādīja uz Ouenu ar zīmuli.

      – Vai celtniecības plēve tiks noņemta drīz?

      – Iespējams.

      – Ķircinātājs! – viesmīle iesaucās un aizgāja.

      – Plēve rosina cilvēkos cerības, ko mēs varam arī nespēt piepildīt, – Bekets norādīja.

      Raiders paraustīja

Скачать книгу