LITMIR.BIZ

Скачать книгу

iegalvoja.

      – Labrīt, mīļais, – viņa teica, kad Gērijs vēlreiz ievaidējās. – Priecīgus Ziemassvētkus.

      Pagāja vismaz pusotra minūte, iekams vājinieks mazliet pagrieza galvu un izdvesa dažus vārdus. – Hei… iekūlos sasodītā negadījumā… – viņš neskaidri vēla vārdus. – Kaut kāds idiots mani notrieca.

      – Zinu, zinu. Tu pakļuvi zem taksometra. Bet viss būs labi. Ievainojumi neesot pārlieku nopietni un… Gērij, ak debess, man tik ļoti žēl. – Reičela gribot negribot jutās atbildīga par notikušo. – Tam vajadzēja kļūt par labāko ceļojumu mūžā. Nespēju noticēt, ka tev izgāja tik nelāgi. Varbūt man vajadzētu to paziņot tavai ģimenei? Nebiju droša, vai…

      – Šitāds apdauzīts ērms… – Gērijs neskaidri izgrūda, un viņa plaksti noslīga atkal. Cerībā, ka pēdējie vārdi adresēti taksometra vadītājam, Reičela pasmaidīja. Bija redzams, ka cietušais atrodas spēcīgā zāļu iespaidā.

      – Hei, atvainojos par ziņkārību, – no durvju puses negaidīti atskanēja Kimas čuksti, – bet ko tas nozīmē? Šos vārdus viņš atkārto visu rītu.

      Reičelas smaids kļuva platāks. – Tie tikai tādi īru lamuvārdi.

      – Ā, skaidrs. Piedošanu, ka to saku, bet, manuprāt, viņa akcents ir visai seksīgs. – Kima iespurcās, tad piegāja pie gultas galvgaļa, lai padarbotos ar statīvā ievietoto fizioloģiskā šķīduma maisiņu. – Kaut arī viņa seja ir savainota, es saprotu, kas lika jums iemīlēties šajā puisī.

      Reičela lepni pasmaidīja. – Jā, es patiešām iemīlējos… ātri un pamatīgi. Gluži vienkārši būtu gribējies, lai viņš zinātu, ka … – Balss aprāvās, bet Kimas vaicājošais skatiens lika Reičelai papurināt galvu. – Es un mana lielā mute, – viņa mazliet vainīgi noteica.

      Nebija skaidrs, kas ļauj viņai justies tik brīvi šīs medmāsas sabiedrībā, – vienatne lielā un savādā pilsēta Ziemassvētku rītā vai arī pacilātība, ko dāvāja satraucošais noslēpums. Vai gluži vienkārši fakts, ka Kima jau bija guvusi pieredzi, ko sniedz dzīve kopā ar motobraucēju?

      – Ziemassvētki… – Gērijs negaidīti nomurmināja. – Tev patiks dāvana… pagaidi, kad tu to ieraudzīsi… – Šķita, ka Gērijs sarunājas pats ar sevi. Diezin vai viņš pat nojauta, ka Reičela atrodas līdzās? – Un tev vajadzētu redzēt manas jaunās aproču pogas… – Tie bija pēdējie vārdi, pirms viņu no jauna pievārēja miegazāles.

      – Tagad nu gan mani māc ziņkārība! – Kima uzsmaidīja Reičelai. – Nez, ko tik lielisku viņš jums nopircis?

      – Patiesībā es to jau zinu, – Reičela atzinās, nespēdama noturēties ne mirkli ilgāk. Viņa saviebās. Varbūt atzīšanās otram cilvēkam mazinās vainas izjūtu? – Es jau atvēru dāvanu. Kima iepleta acis. – Jūs jokojat! Un kas atradās tur iekšā? Kad Reičela neatbildēja, bet pameta vainīgu skatienu uz zāļu izraisītā miegā guļošo Gēriju, medmāsa uzrauca uzaci. – Mīļā, man tā vien liekas, ka tev nenāktu par ļaunu iedzert tasi kafijas un parunāties, – viņa smaidīdama noteica. – Drīz man pienākas īss pārtraukums. Vai pievienosies? Tici vai ne, bet viņš pat nepamanīs, ka esi aizgājusi.

      Reičela pamīšus uzlūkoja Kimu un Gēriju. Tiesa kas tiesa, draugs tepat vien būs. – Pateicos, tas būtu jauki, – viņa no visas sirds atbildēja.

      – Nedrīkstu iet nekur tālu, bet paķeršu mums kaut ko ēdamu automātā, un tad abas pasēdēsim atpūtas telpā. – Medmāsa jau pagriezas uz promiešanu.

      – Paldies, tas ir ļoti mīļi no tavas puses. – Reičela nopriecājās, ka atradies kāds, kam izkratīt sirdi. Viņa piederēja pie tiem, kas neko nespēj paturēt pie sevis.

      – Cik noprotu, jums abiem šajos Ziemassvētkos bijuši lieli plāni, – Kima iesāka, kad abām sievietām rokās jau bija kafijas trauciņi, sausais krējums, cukura paciņas un plastmasas karotītes. – Lidot šurp no Īrijas, tas nav nekāds nieks.

      – Hmm, kādam patiešām bijuši lieli plāni… – Reičela aprāvās, lai izmaisītu cukuru, – tikai man par tiem nebija ne jausmas.

      Kima pamāja uz Gērija palātas pusi. – Tu domā šo izskatīgo īru puisi, vai ne?

      – Tieši tā. Tikai problēma tā, ka tam vajadzēja būt pārsteigumam. Lielam, negaidītam pārsteigumam. Raugi… – Reičela grasījās paskaidrot, bet Kima viņu pārtrauca. Sievietes acīs vīdēja jautājums.

      – Uzgaidi mirklīti. Pirmīt tu teici, ka jūs esot saderinājušies, bet es pamanīju, ka tev pirkstā nav gredzena. – Piepeši viņas acis iepletās. – Debestiņ, es sapratu! Viņš šodien grasījās tevi bildināt, bet vakar vakarā cieta satiksmes negadījumā; tu atradi gredzenu viņa kabatā vai tamlīdzīgi, pareizi?

      – Ne gluži… vismaz ne kabatā. – Reičela novērsās, bet viņas seja atplauka platā, visnotaļ daiļrunīgā smaidā.

      – Bet gredzenu tu tomēr atradi? Tāpēc tagad jūties pacilāta, bet vienlaikus nomākta, ka nedrīksti nevienam neko stāstīt, turklāt tevi nomoka arī vainas apziņa.

      – Trāpīgs kopsavilkums. – Reičela iesmējās, atvieglota, ka nenāksies to visu izteikt skaļi. Tad pastāstīja Kimai par Tiffany maisiņu, ko uzgājusi starp Gērija iepirkumiem. – Varu derēt, ka tu esi laba medmāsa, tomēr uzskatu, ka no tevis būtu iznākusi vēl labāka detektīve!

      – Neesi par to tik pārliecināta. Un nevajag justies vainīgai. Viņš ir tipisks vīrietis, kurš laikus neparūpējās nedz par dāvanu, nedz tās iesaiņošanu, bet pēc tam jutās vainīgs par kavēšanos, steidzās pie tevis un pakļuva zem taksometra. – Viņa tēlotā sašutumā pašūpoja galvu. – Ja gribi zināt manas domas, tā ir viņa vaina, ka tu atradi to gredzenu… un droši vien arī pats vainīgs, ka iekļuva negadījumā!

      Reičela skaļi iesmējās. – Ak, man nevajadzētu smieties, bet paldies tev. Izkratīt sirdi nudien bija liels atvieglojums.

      Piecpadsmit minūtes pēc tam, kad bija sācies Kimas “desmit minūšu” pārtraukums, abas sievietes joprojām turpināja aizrautīgi tērzēt. – Tas ir tik savādi, – Reičela teica, – laikam jau cilvēkam nav ne jausmas, ar ko galu galā paliks kopā. Nudien nezinu… Gērijam piemīt kaut kas īpašs. Tas viņam ir tik raksturīgi – no zila gaisa, kā ar mietu pa pieri – ņem un sagādā man tādu pārsteigumu. Tas ir saviļņojoši. Viņš spēj saviļņot.

      – Saviļņot – tas izklausās labi. To spēj arī prāvs akmens pirkstā. Tiesa, man šajā ziņā trūkst pieredzes. – Kimas balsī ieskanējās viegls sarkasms, bet skatiens pievērsās plaukstām. – Bet tu vari būt droša, ka jūsu attiecības būs ilgstošas. Tieši tāpat kā mums ar Elu. Es jokoju, kad pirmīt teicu, ka vīrs drīzāk dotu priekšroku savam Ducati, nevis man – vismaz man šķiet, ka tas bija tikai joks. – Viņa pasmaidīja par savu asprātību. – Mēs joprojām esam kā traki viens pēc otra. Apprecējāmies jauni un dzīvojam kopā jau ilgu laiku.

      – Man gribētos kādreiz sacīt to pašu, – Reičela sapņaini novilka. – Gērijs man tic, un tas nozīmē ļoti daudz. Viņš ir celtnieks; pagājušajā gadā tieši viņš palīdzēja man un manai draudzenei īstenot mūsu sapni. Proti, atvērt bistro. Gērijs strādāja par viszemāko maksu, bet vēlāk atzinās, ka to darījis tikai tādēļ, lai pēc tam uzaicinātu mani uz randiņu, – Reičela aizgrābta stāstīja. – Viņš nopūlējās dienām un naktīm, lai paveiktu pārbūves darbus laikā, bet dienu pirms bistro atvēršanas ieradās atkal. – Šīs atmiņas izvilināja lūpās smaidu. – Tikko bija

Скачать книгу