LITMIR.BIZ

Скачать книгу

atbalsojoties, viņi šķērsoja verandu un iegāja mājā. Plašajā “koptelpā”, kā to dēvēja nekustamā īpašuma aģentūras bukletā, skatienu piesaistīja platas kāpnes uz otro stāvu, milzīgs akmens kamīns, nobružāts pianīns, garš galds, pie kura savulaik ieturēja maltītes viesu nama klienti, un vairākas griestu lampas ratu riteņu formā.

      – Pasaki, kāds ir pirmais noteikums, izvēloties ieroci? – taujāja Kevana.

      – Tam ir ērti jāieguļ plaukstā.

      – Tieši tā. Pārāk biezu spalu nav viegli satvert un tad grūti aizsniegt mēlīti. Tāpēc pistole it kā sasveras uz sāniem, un tas traucē precīzi notēmēt.

      Nonācis virtuvē, Kevana paskatījās uz monitoriem, kas bija izkārtoti zem trauku skapīša. Tajos bija redzams vairākās vietās īpašuma teritorijā izvietoto novērošanas kameru filmētais. Pārliecinājies, ka apkārtnē nav nekā aizdomīga, viņš pagriezās pret misis Petersoni, kas tobrīd rullēja mīklu pīrāgiem. Sešdesmit gadus vecā atraitne, kuras bērni un mazbērni dzīvoja Džeksonā, iepriekš strādāja šeit viesu namā un bija piekritusi turpināt darbu.

      – Kādu pīrāgu jūs cepsiet? – Džeimija vaicāja.

      – Ķirbju.

      – Es varētu šovakar atturēties no vakariņām un ēst tikai pīrāgu.

      Kevana uzjautrināts pašūpoja galvu, dzirdēdams kārtējo apliecinājumu par Džeimijas apetīti. Viņš sameklēja virtuves skapītī deviņu milimetru patronas, instrumentu somu.

      – Te kādu brīdi būs liels troksnis, misis Petersone, – Kevana brīdināja un devās pie sētas puses durvīm.

      Sirmgalve, nolikusi mīklas rulli, izņēma no priekšauta kabatas salveti, pārplēsa uz pusēm un no abiem gabaliņiem izveidoja ausu aizbāžņus.

      Aizcirtās sietdurvis, Kevana un Džeimija devās uz šautuvi blakus šķūnim. Saule stipri karsēja. Viņi apstājās pie nobružāta koka galda iepretim metāla mērķiem, kas bija uzstādīti divdesmit piecu jardu attālumā, aiz tiem atradās uzbērums. Katrs mērķis bija kā cilvēka silueta augšdaļa – no galvas līdz viduklim.

      Atvēris kārbu, Kevana izņēma pistoli un parādīja Džeimijai, ka tajā nav aptveres, un atvilka aizslēgu, lai parādītu, ka patrontelpā nav patronas.

      – Ierocis ir “auksts”, vai ne?

      – “Auksts” gan, – sieviete piekrita.

      Viņš novietoja pistoli un instrumentu somu uz galda un atvēra kastīti ar munīciju. Gan Kevana, gan Džeimija ar ievingrinātu roku veikli piepildīja visas trīs aptveres – katrā desmit patronas.

      – Allaž brīnos, kā tu nenolauz nagus, – Kevana atzina.

      – Tas pierāda, cik tu esi nevērīgs. Kamēr dzīvoju kopā ar tevi, man nagi ir īsi apgriezti. Labāk pastāsti man par P–2000.

      – Šāds ierocis patiktu pat Zeltmatītei. – Kevana parādīja Džeimijai trīs polimēra sloksnes ar burtiem “S”, “L” un “XL”. Uz ieroča spala aizmugurē rēgojās burts “M”.

      – Tu gribi sacīt, ka spala biezumu var regulēt?

      – Jā, lai spalu ir ērti aptvert ar plaukstu. Pamēģināsim!

      Kaut arī pistole ieroču pazinēju valodā bija “auksta” – nepielādēta –, Kevana prātā uzslavēja Džeimijas piesardzību, saņemot pistoli ar stobru mērķu virzienā, it kā tajā tomēr būtu patrona.

      – Nav gluži parocīgi, – sieviete atzina. – Manai plaukstai mazliet par lielu.

      – Tad samazināsim spalu. – No instrumentu somas Kevana izņēma āmuru un punktsiti. Pāris reižu uzsitis pa spala iekšieni, viņš noņēma šo sloksni un piestiprināja to, kam bija burts “S”. – Pamēģini tagad.

      – Tagad ir ideāli! – Džeimija novērtēja.

      Spala apjoma problēma Kevanu allaž bija nodarbinājusi, jo viņa paša plauksta sešu pēdu garajam augumam bija pārāk smalka. Pirms dienesta vienībā “Delta” viņam nācās lietot armijas standarta ieroci, piecpadsmit patronu deviņu milimetru Beretas sistēmas pistoli. Lai munīcijas aptverē ietilptu tik daudz patronu, tās izvieto divās rindās, tāpēc spals šķita pārāk biezs. Kevana iemācījās to kompensēt un pielāgoties, kad tēmēja, taču tagad bija kā apsēsts ar atbilstīgu spala izmēru un tā parocīguma izmēģināšanu. Viņš jutās gluži kā cilvēks, kas ilgu laiku bijis spiests valkāt pārāk šauras kurpes, bet nu ticis pie ērtākām.

      – Ielaid mērķī kādu lodi, – viņš ierosināja.

      – Dāmām priekšroka? Apžēliņ! – Džeimija iestūma aptveri spalā un nospieda sviru tā sānos. Līdzīga svira atradās otrā pusē, tādējādi ierocis bija ērts gan labročiem, gan kreiļiem; arī tāds uzlabojums bija retums. Atvilktais aizslēgs tagad noklakšķēja vietā, ievietodams patronu patrontelpā.

      – Būs nepieciešami mani modes aksesuāri, – viņa ieminējās.

      Abi uzlika aizsargbrilles un ausu sargus un nostājās standarta – desmit jardu – atstatumā no mērķiem. Dzīvē apšaudes parasti norisinājās divreiz tuvāk.

      Džeimija nomērķēja – abas rokas taisni izstieptas, plaukstas stingri aptvērušas spalu, īkšķi pieguļ ieroča sāniem un palīdz nomērķēt.

      Kevana ievēroja, cik svabadi sieviete kustas, paceldama rokas. Nebija manāms nedz diskomforts, nedz arī stīvums pirms pieciem mēnešiem iegūtās šautās brūces dēļ.

      Viņa nospieda mēlīti.

      6. NODAĻA

      Paslēpies starp kokiem klints korē, vērotājs norūpējies uzmanīja mājas pagalmu. Mērķis un sieviete atradās aiz šķūņa, viņam neredzami.

      “Interesanti, ka es cenšos nedomāt par viņu kā par cilvēku, bet gan dēvēju par mērķi. Šķiet, ka viņš nav novecojis ne par dienu. Joprojām ir formā. Sameklējis sev sasodīti glītu sievu. Maitas gabals tāds!”

      Viņš atsprādzēja no kabatas nazi ar gludu melnkoka spalu, to ar īkšķi atvāza un tad atkal aizvēra.

      – Šaušana mērķī, – viņš paziņoja.

      – Ar pistoli, – snaiperis piebalsoja.

      – Jā. Spriežot pēc blīkšķiem, deviņu milimetru patronas. Mērķis noteikti ir no metāla. Vai dzirdi, kā lodes nodārd pret to?

      – Precīzs šāvējs.

      – O, viņam neapšaubāmi ir precīza acs. Tieši tāpēc mēs esam šeit, augšā, un nevis lejā.

      Snaiperis skaitīja. – Deviņi, desmit, vienpadsmit, divpadsmit.

      – Trīspadsmit, četrpadsmit, piecpadsmit.

      – Ietilpīga aptvere. Sešpadsmit, septiņpadsmit, astoņpadsmit. Ellīgi liela aptvere. Vai zini pistoli, kurā saiet tik daudz patronu?

      – Nē, – atteica novērotājs. – Pauze pēc desmitā šāviena bija mazliet garāka, lai gan to bija grūti pat ievērot. Tobrīd nomainīja aptveri.

      – Sasodīti ātri nomainīts.

      – Divdesmit divi. Divdesmit trīs. Pēc divdesmitā šāviena atkal nedaudz garāks klusuma brīdis.

      – Jā, īpaši ātra aptveres nomaiņa, – snaiperis piebalsoja. – Nekas. Es negrasos sarīkot ar viņu apšaudi un izšķaidīšu viņam aci no septiņdesmit jardu attāluma.

      Šāvienu dārdus, kas atbalsojās pāri kanjonam,

Скачать книгу