LITMIR.BIZ

Скачать книгу

jo tik tikko viņu pazinu. Karaliene šodien īpaši dedzīgi stāstīja man par Bonnas saderināšanos. Acīmredzot Luijs neļauj savai sievai Margaritai doties uz galmu, jo viņu ienīst, tāpēc ka viņa ir Burgundijas hercoga meita. Tas nozīmē, ka pēc laulībām Bonna kļūs par trešo ietekmīgāko sievieti galmā pēc karalienes un manis.

      Kaut gan pilī jaunumi izplatījās ātri, šī ziņa vēl nebija sasniegusi kalpotāju ausis. Pašreizējais Orleānas hercogs bija karaļa brāļadēls, noslepkavotā karalienes mīļākā mantinieks. Viņam daudz palīdzēja Armanjakas grāfa militārais un politiskais atbalsts, un šī laulība būs kā atmaksa, iekļaujot Bonnas ģimeni karaliskajā burvju lokā. Bonnas jaunkundze bija ietekmīga meitene, un es bažījos, ka princese jau neatgriezeniski sabojājusi attiecības ar viņu, izrādot savu labvēlību man.

      Es pieliecos, lai atdarītu smago, dārgakmeņiem rotāto ķēdi. Katrīna nolika dzērienu un pievirzīja plaukstu man pie sejas. Atbīdījusi manu galvassegu, viņa pieskārās abām savilktajām rētām, kas stiepās no vaigu kaula līdz žoklim.

      – Tās tev sagādāja Burgundijas hercogs, – viņa klusi noteica, – kad tu aizstāvēji mani. Un Bonna uzdrošinās apšaubīt tavu uzticamību!

      – Savādi, ka to atceraties, – es noteicu. – Jūs bijāt pavisam maza.

      – Kā lai to aizmirstu? – Katrīna iesaucās. – Burgundija drausmā seja vēl joprojām rādās man sapņos.

      – Padzeniet to, – es sacīju, kaut gan mani pašu mocīja šīs atmiņas. – Tagad jūs aizsargā karaliene. Viņas jaunākajai meitai nekas nav pārāk labs.

      Katrīna drūmi iesmējās. – Tas ir mainījies kopš vecajiem laikiem, vai ne, Mjeta? Šovakar es pat nespēju atsaukt atmiņā savas mātes seju. – Viņa brīdi gremdējās apcerē. – Tomēr man vajadzētu atcerēties vismaz viņas acis, jo tām ir ārkārtīgi neparasta krāsa. Tās ir gaiši zili zaļas, gandrīz kā tirkīzs. Ļoti savādas. Es nometos ceļos, satvēru viņas roku un to noskūpstīju, kā man vēlēts, bet viņa mani piecēla un noskūpstīja uz vaiga.

      Es ķēros pie Katrīnas iestīvinātā plīvura ielocēm, un viņa man palīdzēja tās atbrīvot, jo es nebiju radusi pie šī darba.

      – Jūs noteikti satraucāties, jaunkundz, – es sacīju. Manuprāt, mātei un sen neredzētajai meitai vajadzēja tikties divatā, nevis visu galminieku acu priekšā.

      Katrīna pamāja. – Sākumā. Man nebija ne jausmas, ko no manis gaida, bet pēc tam sapratu, ka māte negrib, lai es kaut ko saku vai daru. Viņai vajadzēja tikai, lai esmu tur un visi mani redz. Viņa izturējās ļoti laipni, ļoti sirsnīgi. Paziņoja: “Katrīna ir daiļākā no manām meitām! Vislīdzīgākā man.”

      Princese šķietami bezkaislīgi atdarināja mātes vācu izrunu, bet viņas acis mirdzēja. – Cik lieliska uzslava! – es noteicu, smaidam rotājoties lūpās.

      – Pēc tam viņa apsēdināja mani uz sola sev līdzās un runāja man pāri galvai. Zāle bija pilna ar cilvēkiem, un tie visi kāri tvēra katru viņas vārdu. Viņa teica: “Francijas daiļāko meitu nepieciešams atklāt visā pilnībā. Es nolīgu labākos šuvējus, prasmīgākos juvelierus, veiklākos deju skolotājus!”

      Es biju dzirdējusi karalienes balsi tikai vienu reizi, bet Katrīnas atdarinājums ļoti skaidri atgādināja liktenīgo dienu rožu dārzā.

      Nākamajā mirklī viņa ierunājās jau savā maigajā balsī:

      – Es apvaicājos par savu tēvu, bet viņa tikai attrauca, ka valdniekam klājoties salīdzinoši labi. Pēc tam ieminējos par Luiju. Viņa šķita aizkaitināta un sacīja, ka dofins pametis galmu, bet atgriezīšoties pirms turnīra. Ieplānots vērienīgs pasākums, lai izklaidētu angļu sūtņus. Man pavēlēts izskatīties tik valdzinošai, cik vien iespējams. Karaliene pati izvēlēsies manu tērpu. – Katrīna nopūtās un, balsij drebot, iejautājās: – Kas viņai padomā, Mjeta?

      – Laulība, jaunkundze, – es atbildēju un, izņēmusi pēdējo adatu, beidzot nocēlu iestīvināto plīvuru.

      – Jā, neizbēgami… bet ar ko? – Princese izpurināja matus un izlaida pirkstus caur gaišajām, biezajām šķipsnām. Varu apliecināt, ka tās nebija kļuvušas ne par toni tumšākas kopš bērnības.

      Es nospriedu, ka nav iemesla vilcināties sniegt atbildi.

      – Droši vien ar Anglijas karali.

      Katrīna izbijusies sarauca pieri. – Tas nevar būt. Viņš ir vecs! Turklāt viņam jau ir karaliene, vai ne?

      Man sažņaudzās sirds, redzot viņu šādu, sajauktiem matiem un lielām acīm vaska sveču saudzīgajā gaismā. Karalis vai hercogs, kurš viņu iegūs, saņems nenovērtējamu balvu. Es ķēros pie viņas tērpa saitēm. – Jūs ilgi dzīvojāt klosterī, jaunkundz. Vecais Anglijas karalis nomira pirms vairāk nekā gada. Jaunais karalis, viņa dēls Henrijs, esot jauns, bruņniecisks un izskatīgs… un viņam nepieciešama sieva.

      – Jauns, bruņniecisks un izskatīgs, – Katrīna atkārtoja un piecēlusies nometa kuplo, dārgakmeņiem rotāto galma tērpu. Es to iestenējusies pacēlu, nožēlodama, ka meitenei tāds smagums jāvalkā. – Ko tu sauc par jaunu? – viņa sarūgtināta painteresējās, knibinādama apakškrekla saites. – Ja nemaldos, viņam ir vismaz divdesmit seši gadi. Divreiz vairāk nekā man! Nedomāju, ka viņš ir jauns.

      Runājot viņa nometa kreklu uz grīdas. Viņai bija sagatavots grezns samta naktstērps, un es to sniedzu princesei, apbrīnodama slaidos, vijīgos locekļus, kas manā atmiņā saglabājušies apaļi un bedrītēm izraibināti. Savilkusi tērpu sev apkārt, viņa noglāstīja zīdaino audumu. – Cik skaists! Mīksts un krāšņs. Mūķenes nospriestu, ka ar to pietiek, lai iegrūstu manu dvēseli briesmās, – viņa noteica.

      – Toties karalis Henrijs apdraudētu savu dvēseli, redzot jūs bez šī tērpa! – es atbildēju, acīm mirdzot.

      Katrīna meitenīgi nosarka, un es atcerējos, ka viņa vēl joprojām ir bērns, kaut gan kļuvusi par kārdinošu būtni. Ko gan šī princese, nupat pametusi klosteri, varētu saprast par savu daili un vīrieša iekāres spēku? Bonnas jaunkundzei bija taisnība, Katrīnai nepieciešams kāds vieds, nesatricināms padomdevējs, bet es bažījos, ka Armanjaka skaudīgā, paštaisnā meita nespēs pildīt šo lomu.

      8. nodaļa

      Karaliene turpināja paust pieķeršanos savai “skaistākajai no meitām” un apsolīja Katrīnai visu, ko vien viņa vēlējās. Izrādījās, ka princese – lai Dievs viņu svētī! – vēlas mani. Puasī mūķenes bija iemācījušas viņai grieķu un latīņu valodu, kā arī Svētā Dominika likumus, bet stingrajā mācību, zvanu un lūgšanu secībā nebija vietas mīlestībai un smiekliem. Katrīna nekļūdīgi zināja, kur meklēt tos abus.

      Lai paturētu mani tuvumā, viņa piešķīra man divas istabas torņa augšējā stāvā. Mēs par to nerunājām, bet nedomāju, ka viņa atcerējās – viena no šīm telpām bija tā pati, kur es pirms daudziem gadiem slepus kurināju viņai uguni. Savukārt otrā, lielākajā istabā toreiz gulēja mazie bērni un ēzelienes. Tajā bija pavards un dzega, no loga pavērās skats uz upi, bet ārējās sienas biezākajā vietā bija izbūvēta ateja, kas mani ārkārtīgi iepriecināja. Senāk šo torņa stāvu izmantoja kā atpūtas istabu arbaleta šāvējiem, kas apsargāja mūra augšmalu, tāpēc tai varēja piekļūt no mūra ejas. Tas nozīmēja, ka mani bērni un vīrs varēs mani apciemot, nešķērsojot Katrīnas istabas, tiklīdz sargi viņus iepazīs.

      – Tev vajadzēs ģimenes tuvumu, Mjeta, – princese nopietni paziņoja. – Negribu, lai dzīve pie manis atrautu tevi no pašas bērniem. – Bija acīmredzams, kāpēc es viņu tā mīlu. Pilī nebija neviena cita galminieka vai karaliskās atvases, kas kaut mirkli domātu par kalpotāja ģimenes

Скачать книгу