LITMIR.BIZ

Скачать книгу

jums atnākt, – sacīja Emma, pat nemēģinādama noslēpt savu nicinājumu. – Tieši tāpēc es ierados, tiklīdz biju atgriezusies Bristolē.

      – Tas ir patiešām mīļi, – noteica Meizija, cieši raudzīdamās uz mazo puisēnu un pūlēdamās pārliecināt pati sevi, ka Sebastjans ir mantojis viņas vīra gaišos matus un skaidrās zilās acis.

      Emma apsēdās un iemalkoja tēju. Earl Grey. Meizijai bija raksturīgi visu paturēt atmiņā. Bija arī sviestmaizes ar gurķi un maizītes ar lasi. Harija iemīļotākās. Šis cienasts noteikti pamatīgi patukšojis Meizijas pārtikas kartīšu krājumu. Emma pārlaida skatienu istabai un uz kamīna malas pamanīja sēpijas fotogrāfiju, kurā bija redzams Pirmā pasaules kara ierindnieks. Emmai būtu ļoti gribējies redzēt viņa matu krāsu, tomēr to sedza ķivere. Viņa nevarēja saskatīt arī acu toni. Vai tās ir zilas kā Harijam, vai arī brūnas kā viņai? Arturs Kliftons armijas uniformā – iespaidīgs un glīts stāvs. Stūrainais zods un apņēmības pilnais skatiens liecināja, ka viņš bijis lepns par kalpošanu savai valstij. Viņa pievērsās jaunākai fotogrāfijai, uz kuras bija iemūžināts Harijs, īsi pirms balss lūzuma dziedot Svētā Bedas skolas korī. Un šai fotogrāfijai blakus pret sienu atbalstīta bija aploksne, uz kuras vīdēja ne ar ko nesajaucamais Harija rokraksts. Laikam jau pēdējā vēstule, ko viņš sūtījis savai mātei pirms aiziešanas mūžībā. Emma iedomājās, ka Meizija varbūt atļaus viņai to izlasīt. Viņa piecēlās kājās, piegāja pie kamīna un ar pārsteigumu atklāja, ka aploksne nemaz nav atvērta.

      – Man bija patiešām žēl, ka tev nācies pamest Oksfordu, – Meizija ierunājās, pamanījusi, ka Emma pievērsusi skatienu vēstulei.

      – Kad bija jāizvēlas, vai turpināt izglītošanos vai dāvāt dzīvību Harija bērnam, viss likās gluži pašsaprotami, – atbildēja Emma, joprojām lūkodamās uz aploksni.

      – Un sers Volters man sacīja, ka tavs brālis Džailss ir iestājies Veseksas pulkā un diemžēl…

      – Redzu, ka esat saņēmusi vēstuli no Harija, – Emma pārtrauca Meiziju pusteikumā, vairs nespēdama valdīties.

      – Nē, tā nav no Harija, – atteica Meizija. – To rakstījis leitnants Tomass Bredšovs, kurš kopā ar manu dēlu kalpoja uz kuģa “Devonietis”.

      – Un ko raksta leitnants Bredšovs? – vaicāja Emma, labi manīdama, ka aploksne nav bijusi atplēsta.

      – Man nav ne jausmas, – atbildēja Meizija. – Doktors Volless man to iedeva un sacīja, ka tā ir līdzjūtības vēstule. Nevēlējos vēl kādu atgādinājumu par to, ka Harija vairs nav, un tālab atstāju to neatplēstu.

      – Bet ir taču iespējams, ka tajā ir ziņas, kas izgaismotu notikumus uz “Devonieša”, viestu lielāku skaidrību.

      – Ļoti šaubos, – iebilda Meizija, – galu galā viņi bija pazīstami vien dažas dienas.

      – Kliftones kundze, varbūt jūs vēlētos, lai nolasu jums šo vēstuli? – vaicāja Emma, apjauzdama, ka Meizija varbūt kautrējas atzīties savā neprasmē lasīt.

      – Nē, paldies! – Meizija atteica. – Mana mīļā, tā taču nekādi vairs nespēj atsaukt Hariju atpakaļ, vai ne?

      – Te nu man jāpiekrīt, – sacīja Emma. – Bet varbūt jūs atļautu man to izlasīt, lai es gūtu dvēseles mieru? – viņa piebilda.

      – Naktī vācieši apšauda dokus, – ierunājās Meizija. – Ceru, ka Beringtoniem tas nav nodarījis pārāk lielus zaudējumus.

      – No tiešiem triecieniem ir izdevies izvairīties, – Emma gaužām negribīgi atteica, skaidri saprazdama, ka viņai netiks ļauts izlasīt vēstuli. – Laikam jau pat vācieši neuzdrošinātos uzmest bumbu uz vecātēva valdījumiem.

      Meizija iesmējās, un Emmai ienāca prātā mirklīga doma, ka vajadzētu paķert vēstuli no kamīna malas un atplēst to, pirms Meizija paguvusi iejaukties. Tādu rīcību Harijs noteikti nebūtu atbalstījis. Ja Meizija uz brīdi izietu no istabas, Emma ar karstajiem tējas tvaikiem varētu atdarīt vēstules zīmogu, paskatīties uz autora parakstu un visu atkal aizlīmēt ciet, lai Harija māte neko nemanītu.

      Likās, ka Meizija lasa Emmas domas. Viņa stāvēja pie kamīna un pat nedzīrās izkustēties no vietas.

      – Vectēvs man sacīja, ka ir pamats jūs apsveikt, – sacīja Emma, negrasīdamās padoties.

      Meizija nosarka un sāka stāstīt par saviem jaunajiem pienākumiem Grand Hotel. Emmas skatiens joprojām bija pievērsts aploksnei. Viņa uzmanīgi izpētīja burtu izliekumus, slīpumus un vijumus, lai paturētu tos prātā, līdz būs atgriezusies Menorhausā. Kad Meizija atdeva mazo Sebastjanu mātei un sacīja, ka viņai diemžēl jāatgriežas darbā, Emma negribīgi piecēlās, pirms tam uzmetusi vēl pēdējo skatienu aploksnei.

      Mājupceļā uz Menorhausu Emma pūlējās saglabāt atmiņā visas rokraksta nianses un jutās pateicīga par to, ka Sebastjans ir cieši iemidzis. Tiklīdz automašīna nobremzēja uz grantētā piebraucamā ceļa pie mājas, Hadsons atvēra Emmai durvis, lai viņa varētu izkāpt no auto un ienest dēlu mājā. Viņa taisnā ceļā devās uz bērnistabu, kur Beringtonu auklīte jau viņus gaidīja. Auklītei par izbrīnu, Emma tikai noskūpstīja dēlu uz pieres un, ne vārda nesacījusi, izgāja no telpas.

      Savā istabā Emma atslēdza rakstāmgalda vidējo atvilktni un izņēma kaudzīti vēstuļu, ko gadu gaitā bija saņēmusi no Harija.

      Vispirms viņa pārliecinājās par to, kā bija uzrakstīts burts “H”. Bez izskaistinājumiem, vienkāršs un izteiksmīgs. Tas deva viņai pārliecību, ka jāsalīdzina tālāk. Nākamais bija “K”. Uz Harija mātei adresētās vēstules vārdā “Kliftones” tas bija tieši tāds pats kā uz Emmai adresētās kartītes, kur bija vēl arī lielais burts “M”. “Harijs noteikti ir dzīvs,” viņa skaļi atkārtoja vēl un vēlreiz. Vārdu “Bristole” atrast nebija tik grūti, taču ar vārdu “Anglija” vairs negāja tik viegli. Un tad viņa atrada vēstuli, kuru Harijs bija viņai sūtījis no Itālijas, kad abi vēl bija skolēni. Vairāk nekā stunda bija nepieciešama, lai viņa atrastu visus nepieciešamos burtus un skaitļus, bet pēc tam rūpīgi tos izgrieztu, lai atveidotu adresi, kas bija uz Harija mātei atsūtītās vēstules.

      KLIFTONES KUNDZEI

      STILHAUSLEINA 27

      BRISTOLE

      ANGLIJA

      Pārgurumā Emma atkrita gultā. Viņai nebija ne jausmas, kas ir Tomass Bredšovs, taču viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka vēstuli, kura nolikta uz Meizijas kamīna malas, rakstījis Harijs. Un kaut kādu, viņam vien saprotamu iemeslu pēc viņš nevēlējās, lai Emma zinātu, ka viņš joprojām ir dzīvs. Viņai ienāca prātā doma, ka varbūt Harijs būtu izlēmis citādi, ja pirms došanās savā liktenīgajā ceļojumā zinātu, ka Emma gaida bērnu.

      Emmai izmisīgi gribējās dalīties jaunumos un pavēstīt savai mātei, vecvecākiem, Greisai un, protams, Meizijai, ka Harijs droši vien tomēr ir dzīvs. Tikai viņa apzinājās, ka pagaidām pareizāk būtu klusēt, līdz tiktu iegūti pārliecinošāki pierādījumi, nevis tikai neatvērta un neizlasīta vēstule. Pamazām viņas prātā sāka veidoties kāds plāns.

      Tajā vakarā Emma neaizgāja vakariņot kopā ar visiem, bet palika savā istabā. Viņa joprojām pūlējās izprast, kālab Harijs vēlējās, lai visi, ieskaitot pat viņa māti, domātu, ka viņš ir miris.

      Kad viņa devās gulēt, vienīgais puslīdz saprātīgais pieņēmums, kas viņai ienāca prātā, bija tas, ka Harijs šādu rīcību uzskatījis par goda jautājumu. Varbūt viņš bija iedomājies, ka tādējādi atbrīvos Emmu no jebkādām saistībām pret viņu. “Vai gan viņš patiešām nesaprata, ka jau brīdī,

Скачать книгу