LITMIR.BIZ

Скачать книгу

pamanītu ereģētā locekļa aprises. Kad viņas acis bailēs iepletās, vīrietis aizvilka somas rāvējslēdzēju līdz galam.

      Abi aši izpētīja viņas personiskās mantas. Džils sabāza kabatās jenas un kaklarotu no sarkaniem un baltiem akmentiņiem. Čundo nezināja, ko lai paņem. Uz galdiņa atradās zāļu pudelītes, kosmētika, daudz ģimenes fotogrāfiju. Kad skatiens krita uz grafīta krāsas kleitu, viņš nocēla to no pakaramā.

      – Kas tev padomā, velns ar ārā? – Džils noprasīja.

      – Nezinu, – Čundo atteica.

      Pārāk smagie iepirkumu ratiņi skaļi klikstēja pāri plaisām ietvē. Viņi nesarunājās. Džils bija saskrāpēts, viņa krekls – saplēsts. Izskatījās, it kā viņš būtu notriepis vaigu ar skropstu tušu. No brūces, kur bija izplēsts matu kumšķis, sūcās caurspīdīgs, dzeltenīgs šķidrums. Ielas nogāzē ritenīši jokaini sagriezās, draudot sasvērt ratiņus un izgāzt kravu uz ietves.

      Gar ielas malām mētājās kartona kaudzes. Pie notekām trauku mazgātājas no šļūtenēm mazgāja virtuves paklājiņus. Garām šņākdams padrāzās tukšs, spoži izgaismots autobuss. Netālu no parka pastaigājās vīrietis ar lielu baltu suni, kurš apstājās un nopētīja abus gājējus. Sākumā sieviete somā vēl kūņojās, taču pēc laika aprima. Nonākot pie ielas stūra, Džils lika Čundo nogriezties pa kreisi – tur, aiz stāvas nogāzes un auto stāvlaukuma, sākās liedags.

      – Es pieskatīšu mūs no aizmugures, – Džils apsolīja.

      Ratiņi gluži vai lauzās brīvībā, un Čundo bija spiests satvert rokturi divkārt ciešāk.

      – Labi, – viņš piekrita.

      – Man nepavisam nevajadzēja tā palaist muti par bāreņiem, – Džils atzina, soļodams biedram aiz muguras. – Es nezinu, kāda ir dzīve bez vecākiem, ja tie ir miruši vai atteikušies no bērna. Es tagad apjaušu, ko esmu sarunājis.

      – Nekā sevišķa, – Čundo attrauca. – Es neesmu bārenis.

      Tad Džils pajautāja:

      – Pastāsti par pēdējo reizi, kad redzēji savu tēvu.

      Ratiņi nemitīgi rāvās ārā no rokām. Čundo ikreiz bija spiests atliekties atpakaļ, un apavi slīdēja pa ietvi.

      – Nekādas atvadu viesības vai kas tamlīdzīgs netika sarīkots.

      Ratiņi rāvās uz priekšu, un to smagums vilka Čundo līdzi pāris metru, līdz viņam izdevās nobremzēt uz asfalta.

      – Patversmē es uzturējos ilgāk par visiem. Mani neviens neadoptēja, jo tēvs nepieļautu, lai kāds aizved viņa vienīgo dēlu. Tovakar viņš atnāca, mēs sadedzinājām savas gultas, tāpēc es gulēju uz grīdas… Džil, palīdzi man!

      Piepeši ratiņi uzņēma lielu ātrumu. Čundo paklupa, rokturis izslīdēja no tvēriena, un ratiņi šāvās lejup pa nogāzi. – Džil! – viņš iebļāvās, redzēdams, kā nasta aiztraucas prom. Ripojot pāri stāvlaukumam, ratiņi kratīdamies pārbrauca pāri betona izciļņiem, atsitās pret tālāko apmali un uzlidoja augstu gaisā, bet melnā soma izlidoja no ratiem un nokrita tumšajās smiltīs.

      Viņš pagriezās, bet Džils nekur nebija redzams.

      Čundo izskrēja liedagā, pasteigdamies garām somai un ievērodams, cik neparasti tā nokrītot saliekusies. Nonācis pie pašas ūdens malas, viņš uzmanīgi vērās viļņos, taču virsnieku So nekur neredzēja. Viņš izrakņāja kabatas – ne kartes, ne pulksteņa, ne lukturīša. Nometies četrrāpus, viņš pūlējās atgūt elpu. Garām aizplīvoja grafīta krāsas kleita – te vēja piepūsta, te saplakusi, tā aizvēlās pa smiltīm un izgaisa nakts tumsā.

      Uzmeklējis somu, Čundo apvēla to otrādi un mazliet pavilka rāvējslēdzēju. No somas iekšpuses uzvējoja siltums. Viņš noplēsa līmlenti no sievietes nobrāztās sejas. Dziedātāja uzrunāja viņu japāniski.

      – Es nesaprotu, – viņš atzina.

      Tad viņa atkārtoja korejiski: – Paldies Dievam, jūs mani izglābāt!

      Sievietes seja bija nobrāzta un uztūkusi.

      – Kāds trakais mani iebāza somā, – viņa stāstīja. – Paldies Dievam, ka gadījāties tuvumā. Es jau baidījos, ka man gals klāt. Bet tad ieradāties jūs un mani atbrīvojāt.

      Jau atkal Čundo paraudzījās apkārt, mēģinādams saskatīt Džilu, taču noģida, ka lūkojas velti.

      – Paldies, ka izpestījāt mani, – Rumina turpināja. – Nudien tencinu par to, ka atbrīvojāt mani.

      Čundo ar pirkstiem pataustīja līmlenti. Lipīgums bija stipri mazinājies. Pie līmlentes bija pielipusi viņas matu šķipsna.

      Viņš palaida to pa vējam.

      – Mans Dievs! – sieviete izdvesa. – Jūs esat no viņiem…

      Vēja brāzma iepūta somā smiltis, tās iebira viņai acīs.

      – Tici man, es zinu, ko tu pārdzīvo, – viņš atzina.

      – Tev nav jābūt sliktajam, – viņa teica. – Es saredzu tevī labo. Izlaid mani brīvībā, un es tev uzdziedāšu. Tu pat nevari iedomāties, cik labi es dziedu.

      – Tava dziesma nedod man mieru, – viņš sacīja. – Par zēnu, kurš ezera vidū pārstāj airēt.

      – Tā bija tikai viena ārija, – Rumina bilda. – No operas izrādes, kur ir daudz sižeta blakuslīniju, pavērsienu un nodevību.

      Čundo pieliecās tuvāk. – Vai zēns beidz airēt tāpēc, ka viņš ir izglābis meiteni un pretējā krastā būs spiests atdot viņu saviem priekšniekiem? Vai arī zēns ir nozadzis meiteni un zina, ka viņu gaida sods?

      – Tas ir stāsts par mīlestību, – Rumina sacīja.

      – To es saprotu, – Čundo atteica. – Bet kas notiek tālāk? Varbūt viņš apzinās, ka ir nolemts darba nometnei?

      Rumina nopētīja Čondo seju, it kā viņš zinātu atbildi.

      – Kā tas beidzas? – viņš neatlaidās. – Kas ar viņiem notiek?

      – Izlaid mani, un es pastāstīšu, – sieviete kaulējās. – Atver somu, un es nodziedāšu tev beigas.

      Čundo satvēra rāvējslēdzēju, aizvilka ciet un teica:

      – Turi acis vaļā. Es zinu, ka neko nevari saskatīt. Taču, lai notiek kas notikdams, never acis ciet. Tumsa un šaurība nav tavi ienaidnieki.

      Viņš aizstiepa somu līdz ūdens malai. Okeāna viļņu vēsās putas nošļāca apavus, kamēr viņš raudzīja saskatīt ūdens klajā virsnieka So laivu. Kad vilnis pārvēlās smiltīm un nolaizīja somu, nolaupītā iekliedzās. Čundo nekad nebija dzirdējis kādu tā spiedzam. No tālienes jūrā uz viņu pusi pazibēja gaismas stars. Virsnieks So bija sadzirdējis spalgo kliedzienu. Viņš piestūrēja piepūšamo laivu, un Čundo iestiepa somu bangās. Satvēruši rokturu siksnas, abi ievēla nastu laivā.

      – Kur ir Džils? – taujāja virsnieks So.

      – Džils ir pazudis, – Čundo paskaidroja. – Vienu mirkli atradās man blakus un nākamajā vairs nebija.

      Abi stāvēja līdz ceļiem ūdenī, pūlēdamies nostabilizēt laivu. Virsnieka So acīs atmirdzēja pilsētas ugunis.

      – Vai zini, kas notika ar pārējiem misiju vadītājiem? – viņš pavaicāja. – Kādreiz mēs bijām četri. Tagad es esmu palicis viens. Pārējie atrodas Devītajā cietumā. Vai tu esi par tādu dzirdējis, tuneļu iedzīvotāj?

Скачать книгу