Скачать книгу

turpināja. – Atgriezusies viņa par šo un to ar mani nevarēs runāt. Par to es nešaubos. Taču es esmu pārliecināts, ka drīzumā sāktos tāda kā atklāsme. Un tad mēs atgūtu to, ko reiz bijām zaudējuši. – Kapteinis paņēma karti. – Nesaki ne vārda, – viņš lūdza. – Nesaki it neko. Tikai apdomā manu ierosinājumu. Tas ir viss, ko lūdzu.

      Stāvēdams sveču gaismā, kapteinis ar abām rokām cieši sarullēja karti. Šo žestu Čundo bija redzējis tūkstošiem reižu. Tas nozīmēja, ka ir izvēlēts kurss, vīri saņēmuši uzdevumus un lēmums ir pieņemts. Nav svarīgi, vai tālākajā ceļā gaidāmi pilni tīkli – notikumi ir sākuši risināties.

      No pagalma atskanēja ūjināšana, kam sekoja cits cilvēka radīts troksnis – vai nu smiekli, vai raudas. Čundo sazin kādēļ nojauta, ka šo piedzērušo ļautiņu uzmanības centrā ir otrā palīga sieva. Virs galvas uz jumta malas pusi knikstēja suņu nagi – dzīvnieki, jezgas ieinteresēti, slējās kājās. Pat desmitajā stāvā pa logu ielidoja trokšņi no apkārtnes, tāpēc visā dzīvojamā namā čīkstēja žalūzijas – iedzīvotāji vēra vaļā logus, lai paraudzītos, kuram pilsonim atkal padomā kaut kas nelāgs.

      Čundo pietrausās kājās un, atspiezdamies pret krēslu, pievirzījās pie loga. Spīdēja plāna mēness skaidiņa, un pagalmā tālu lejā viņš pēc griezīgajiem smiekliem sazīmēja vairākus cilvēkus, lai gan spēja saskatīt vienīgi melnus, izplūdušus plankumus. Tomēr vīrietis spēja iedomāties otrā palīga sievas matu mirdzumu, balto kaklu un plecus mēnessgaismā.

      Kindžji pilsētā valdīja tumsa, ietīdama gan maizes kombināta ēku, gan miertiesu, gan skolu, gan pārtikas sadales staciju. Pat karaoke bāra ģenerators klusēja, tā zilās neona gaismiņas bija izdzisušas. Cauri vecajai konservu fabrikai svilpoja vējš, un no jaunās ēkas tvaika kamerām atvirmoja karstuma viļņi. Bija redzamas konservu fabrikas saimnieka mājas aprises, un vienīgā gaisma spīdēja ostā – kapteinis vēlu naktī lasīja uz “Čunmas” klāja. Čundo dzirdēja kādu ošņājamies un pacēla acis. Pāri jumta malai bija pārkārušās divas ķepas, un uz viņu lūkojās kucēns.

      Kad viegli grīļīgā gaitā pa durvīm ienāca sieviete, viņš jau bija iededzinājis sveci, apsedzies ar palagu un sēdēja krēslā. Sievietes sejā redzēja asaru pēdas.

      – Dergļi, – viņa izmeta un aizkūpināja cigareti.

      – Nāc atpakaļ! – kāds skaļi uzsauca no mājas pagalma. – Mēs tikai pajokojām!

      Piegājusi pie loga, viņa svieda tiem ar zivi. Tad viņa pagriezās pret Čundo.

      – Ko lūri? – Piegājusi pie kumodes, sieviete paķēra dažus vīra apģērba gabalus. – Uzvelc kreklu, ja? – viņa uzsauca un pameta viņam baltu apakškreklu.

      Krekls bija šaurs, un no tā plūda tāda pati kodīga dvaka kā savulaik no otrā palīga. Izdabūt rokas caur piedurknēm bija īsta elle.

      – Varbūt karaoke bārs nav tev īstā vieta, – Čundo ieteicās.

      – Dergļi, – viņa atkārtoja, smēķēdama apsēdās uz otra krēsla un vērās augšup, it kā tur atrastos problēmas risinājums. – Visu vakaru viņi uzsauca tostus par varoni, manu vīru. – Viņa saglauda matus. – Es laikam iztukšoju kādas desmit glāzes plūmju vīna. Tad viņi sāka likt karaokes aparātā tikai bēdīgas dziesmas. Kad biju tikusi līdz “Počhonbo”, jau jutos galīgi sagrauzta. Pēc tam visi nopūlējās novērst mani no šīm domām.

      – Kāpēc tu ar viņiem vispār biedrojies?

      – Man viņi ir vajadzīgi, – sieviete neatlaidās. – Drīz man izvēlēsies aizstājējvīru. Man jāatstāj labs iespaids uz cilvēkiem. Viņiem jāzina, ka es labi dziedu. Tā ir mana izdevība.

      – Tie cilvēki ir vietējie birokrāti. Pilnīgas niecības, – iebilda Čondo.

      Viņa satvēra ar rokām vēderu, acīmredzami nejuzdamās labi. – Kā man apriebies saķert zivju parazītus un pēc tam rīt hlora tabletes! Paosti mani, kā es smirdu! Iedomājies tik, kādu likteni man novēlējis tēvs! Kā lai es rādos Phenjanā, smirdēdama pēc zivīm un hlora?

      – Tev tas varbūt šķiet bargi un netaisni, taču tavs tēvs noteikti apzināja visas iespējas, – Čondo sacīja, – un katrā ziņā izvēlējās tev piemērotāko.

      Tas likās zemiski un atbaidoši – atkārtot to pašu pamācību, kuru viņš tik bieži bija daudzinājis citiem zēniem. “Jūs nezināt, ko jūsu vecāki pārdzīvo. Viņi nebūtu atdevuši jūs patversmē, ja būtu citas iespējas. Reizēm iespēja bija tikai viena.”

      – Tie vīri ieradās pilsētā pāris reižu gadā. Viņi nostādīja rindā visas meitenes un visglītākās vienkārši… – Viņa atgāza galvu un izpūta dūmu mutuli augšup. – Viņas pazuda. Manam tēvam bija sakari, viņš vienmēr uzzināja iepriekš, un es tajā dienā paliku mājās, izlikdamās slima. Vēlāk viņš nosūtīja mani uz citu piekrastes pilsētu. Šurp. Bet kāds labums, vai ne? Kāda jēga būt drošībā, kāda jēga izdzīvot, lai varētu turpmākos piecdesmit gadus ķidāt zivis?

      – Kur tagad ir tās meičas? – Čundo vaicāja. – Kas viņas ir? Oficiantes, apkopējas vai vēl ļaunāk? Vai, tavuprāt, darīt tādus darbus piecdesmit gadu ir labāk?

      – Ja tāda ir kārtība, tad tā arī pasaki. Ja viņas nonāk tādos amatos, tad pastāsti man.

      – Es to nekādi nevaru zināt. Es ne reizi neesmu bijis galvaspilsētā.

      – Tad nesauc viņas par padauzām, – sieviete atcirta. – Tās bija manas draudzenes. – Viņa uzmeta slimniekam spīvu skatienu. – Kas tu tāds esi par spiegu?

      – Es esmu tikai radists.

      – Kāpēc es tev neticu? Kāpēc tev nav īsta vārda? Es par tevi zinu vienīgi to, ka mans vīrs, kuram prāts bija kā trīspadsmit gadu vecam zeņķim, tevi dievināja. Tādēļ viņš interesējās par tiem radio. Tādēļ viņš, sveču gaismā lasīdams tavas vārdnīcas atejas telpā, gandrīz nodedzināja kuģi.

      – Bet mašīnists apgalvoja, ka pie vainas ir elektroinstalācija, – Čundo iebilda.

      – Domā, ko gribi.

      – Vai ugunsgrēku izraisīja viņš?

      – Vai gribi noskaidrot, ko vēl viņš nav tev stāstījis?

      – Es būtu viņam iemācījis angļu valodu. Vajadzēja tikai palūgt. Kam tā viņam bija vajadzīga?

      – Viņam galvā bija papilnam aplamu plānu.

      – Kā tikt prom?

      – Viņš stāstīja, ka galvenais ir novērst uzmanību. Konservu fabrikas saimniekam tas padevies izcili… pastrādāt kaut ko tik baisi šaušalīgu, lai visi mestu mājai lielu līkumu. Un tad var aizlaisties prom.

      – Bet konservu fabrikas saimnieka ģimene nekur neaizlaidās.

      – Jā, tas gan, – viņa piekrita.

      – Kāds bija turpmākais plāns? Pēc uzmanības novēršanas?

      Viņa paraustīja plecus. – Es nemaz tā nekāroju aizbraukt, – viņa atzinās. – Vīrs tiecās nokļūt ārpasaulē. Mans mērķis ir Phenjana. Es beidzot panācu, lai viņš to saprot.

      Milzu piepūles izmocīts, Čundo savilka dzelteno palagu ciešāk ap vidukli, taču patiesībā visvairāk alka atgulties.

      – Tu izskaties noguris, – viņa teica. – Vai esi gatavs burciņai?

      – Laikam gan, – Čundo sacīja.

      Viņa

Скачать книгу