LITMIR.BIZ

Скачать книгу

ir sestdienas vakars. Tur būs bariem vīriešu. Tibo parēķināja, ka, tā vai citādi, pie meklētās atbildes tiks jau tuvāko divpadsmit stundu laikā.

      Viņš palūkojās uz Zevu.

      – Man šķiet, ka šovakar tev būs jāizklaidējas vienatnē. Varētu jau ņemt tevi līdzi, bet tad tev būs jāpaliek uz ielas, un es nezinu, cik ilgi.

      Nodūris galvu un izkārtu mēli Zevs turpināja iet. Noguris un pārkarsis. Bet Zevam bija vienalga.

      – Es ieslēgšu gaisa kondicionieri, labi?

      Piektā nodaļa

Kleitons

      Sestdienas vakars. Pulkstenis rādīja desmito vakara stundu, bet viņš bija iestrēdzis mājā kopā ar bērnu. Lieliski. Vienkārši lieliski.

      Bet kā gan citādi šī diena varēja beigties? Vispirms kāda meitene gandrīz viņu pieķer ar fotoaparātu rokās, tad pazūd dienesta fotoaparāts, piedevām Logans Tai-bolts pārdur viņa automašīnai riepas. Un vēl ļaunāk – viņam nācās paskaidrot Apgabala Šerifa kungam, kā viņš pazaudējis fotoaparātu un kā ticis pie pārdurtām riepām. Kā jau Kleitons bija paredzējis, tēvs bija pārskaities un nenoticēja viņa sacerētajai pasaciņai. Viņš turpināja apbērt dēlu ar jautājumiem. Beigās viņš jau bija gatavs vecajam iegāzt pa seju. Lai arī vairums ļautiņu viņa tēvu uzskatīja par dižu vīru, tas vēl viņam nedeva tiesības izturēties pret dēlu kā pret idiotu. Lai nu kā, bet Kleitons turējās pie saviem meliem – viņam licies, ka pamanījis kādu, kas tiek meklēts, braucis tam nopakaļ un nelaimīgā kārtā pārbraucis pāris naglām.

      Un fotoaparāts? Nejautā par to man! Es pat nezinu, vai tas bija patruļmašīnā. Tie nebija izcili meli, to viņš apzinājās, bet pietiekami labi.

      Noliecies un aplūkojis riepas, tēvs paziņoja:

      – Drīzāk gan izskatās, ka riepas pārdurtas ar medību dunci.

      – Es tev teicu, ka pārbraucu naglām.

      – Tur nekādi būvdarbi nenotiek.

      – Es nezinu, kā tas gadījās! Es tikai stāstu to, kā notika.

      – Kur ir naglas?

      – Kā lai es to zinu? Iemetu krūmos.

      Vecais vīrs negribēja uzķerties, bet Kleitons pietiekami labi zināja, ka viņam jāturas pie izdomātā stāsta. Nekad neatkāpies no saviem vārdiem. Tikko atkāpsies no teiktā, ķeza garantēta. Pratināšanas pamatprincips.

      Galu galā vecajam apnika prašņāt, Kleitons uzlika rezerves riteņus un brauca uz darbnīcu, kur tās nomainīja pret oriģinālajām riepām. Pāris stundu bija zaudētas, un viņš bija palaidis garām tikšanos ar kādu Loganu Tai-bolta kungu. Nevienam, atkārtoju, nevienam nav ļauts tā izrīkoties ar Kītu Kleitonu, kur nu vēl tādam hipiju klaidonim, kurš iedomājies, ka drīkst apčakarēt šerifa palīgu.

      Atlikušo pēcpusdienas daļu viņš pavadīja, braukādams pa Ārdenas ielām un taujādams, vai kāds nav redzējis noaugušo klaidoni. Tādu subjektu nav iespējams neievērot, ja nu vienīgi tā briesmoņa dēļ, kas viņu pavada. Pūliņi bija velti, un tas viņu satracināja vēl vairāk, jo bija skaidrs, ka šis Tai-bolts viņam melojis, acīs skatīdamies, bet viņam tas nav pielēcis.

      Bet viņš to puisi sameklēs. Nav pamata šaubīties, kaut vai tikai fotoaparāta dēļ. Pareizāk sakot, bilžu dēļ. Īpaši to citu bilžu dēļ. Vismazāk viņš vēlējās, lai Tai-bolts iesoļotu šerifa kantorī un noliktu aparātu uz letes vai, vēl ļaunāk, dotos uz avīzes redakciju. Ja fotoaparāts uzrastos šerifa kantorī, tas būtu mazākais ļaunums, jo tēvs varētu šo nesmukumu noklusēt. Tēvs, saprotams, viņu uz dažām nedēļām nosēdinātu pie rakstāmgalda, bet turētu muti. Lai nu kāds bija viņa tēvs, muti turēt viņš prata.

      Bet avīzes… tas jau ir cits stāsts. Skaidrs, ka vectēvs izmantotu sakarus un darītu visu iespējamo, lai ziņa neaizietu tautās, tomēr diez vai viņam izdotos pilnībā noslēpt šo informāciju. Bildes bija pikantas, tās aplidotu pilsētu vēja spārniem ar vai bez pavadošā raksta. Kleitons jau tāpat tika uzskatīts par ģimenes melno avi, tāpēc viņam nepavisam nebija vajadzīgs vēl kāds skandāls, kas dotu iemeslu vectēvam izgāzt dusmas pār viņa galvu. Vectēvs vispār bija tendēts uz negatīvismu. Kur tas laiks, bet viņš vēl aizvien niknojās par to, ka Kīts un Beta pašķīrās. Kāda viņam daļa? Un dzimtas saietos viņš nevarēja vien beigt atgādināt, ka mazdēlam nav koledžas izglītības. Kleitona sekmes bija pietiekami labas, lai iestātos koledžā, tomēr viņš nespēja iedomāties, ka vēl četrus gadus nāktos deldēt skolas solu. Tāpēc viņš pievienojās tēvam apgabala šerifa kantorī. Tas bija pietiekami, lai večuks nomierinātos. Pusi savas dzīves Kīts bija aizvadījis, izpatīkot vectēvam.

      Šoreiz viņam nebija izvēles. Lai gan Kītam vectēvs – dedzīgs Dienvidu baptists, kurš katru svētdienu apmeklēja dievkalpojumu, bet dzeršanu un dejas uzskatīja par grēku, kas Kleitonam allaž bija licies smieklīgi, – ne visai patika, viņš zināja, kas no viņa tiek gaidīts. Un jāteic, ka pliku koledžas skuķu bildēšana gluži neietilpa darāmo lietu sarakstā. Tāpat arī citas bildes, kurās viņš un citas daiļavas bija redzamas visnotaļ kompromitējošās pozās. Ja tas nāktu gaismā, vectēvs būtu pamatīgi apbēdināts, un viņš nebija no tiem, kas piedod šādu pāridarījumu, pat savas ģimenes piederīgajam. Jo īpaši ģimenes piederīgajam. Kleitonu dzimta Hemptonas apgabalā dzīvoja kopš tūkstoš septiņsimt piecdesmit trešā gada. Daudzējādā ziņā viņi bija Hemptonas apgabala simbols. Kleitonu dzimta bija devusi Hemptonai tiesnešus, advokātus, ārstus un zemes īpašniekus, tajā pat bija ieprecējies pilsētas mērs, tomēr ikviens zināja, ka Kīta vectēvs ir dzimtas galva. Viņš pārvaldīja pilsētu kā vecmodīgs mafijas dons, vairums pilsētnieku dziedāja viņam slavas dziesmas un bez mitas slavināja, cik īpašs vīrs ir vecais Kleitons. Večukam patika domāt, ka tas ir tāpēc, ka viņš atbalsta visu, sākot no bibliotēkas līdz teātrim un pamatskolai, bet Kīts zināja iemeslu – vectēvam piederēja lielākā daļa pilsētas centra darījuma ēku, kokzāģētava, abas piestātnes, trīs auto tirgotavas, trīs noliktavu kompleksi, vienīgais dzīvojamo namu komplekss pilsētā un iespaidīgas lauksaimniecības zemes platības. Tas viss deva ģimenei bagātību un varu. Tā kā Kīts lielāko daļu naudas saņēma tieši no ģimenes fondiem, svešinieks pilsētā, kurš varētu sagādāt kaudzi problēmu, viņam nebija vajadzīgs.

      Paldies Dievam, ka īsajā laulībā ar Betu viņiem bija piedzimis Bens. Vecais bija apsēsts ar to mantinieku būšanu un, tā kā mazdēlam tika dots viņa vārds – visai viltīgs gājiens, jāatzīst –, vecais vīrs mazdēlu dievināja. Kleitonam pat likās, ka vectēvs mazmazdēlu Benu mīlēja vairāk nekā viņu.

      Protams, Kīts zināja, ka Bens ir labs puika. To apgalvoja ne tikai vectēvs – tā runāja visi. Viņš mīlēja dēlu, lai gan reizēm zēns bija kā skabarga dibenā. No sēdvietas uz mājas lieveņa Kīts redzēja, ka Bens beidzis uzkopt virtuvi un atkal atlaidies uz dīvāna. Viņš zināja, ka vajadzētu dēlam pievienoties, bet vēl nebija tam gatavs. Kīts nevēlējās zaudēt savaldīšanos un pateikt ko tādu, ko vēlāk nožēlos. Viņš centās būt labāks tēvs; vēl pirms pāris mēnešiem vectēvs bija viņam paskaidrojis, cik svarīga ir neatslābstoša ietekme. Vecais āksts. Viņam vajadzētu Benam ieskaidrot, ka jādara tas, ko tēvs liek, Kleitons nodomāja. Tam būtu lielāka jēga. Šovakar sīkais jau vienu reizi bija viņu aizkaitinājis, tomēr, atcerējies vectēva teikto, Kīts savaldījās un, cieši sakniebis lūpas, izslāja pagalmā.

      Šķiet, ka pēdējā laikā Bens viņam allaž krīt uz nerviem. Bet tā nebija viņa vaina – viņš patiesi centās saprasties ar puiku! Iesākumā viss bija kārtībā. Viņi aprunājās par skolu, apēda pa hamburgeram, kopīgi skatījās sporta ziņas ESPN kanālā. Viss bija kārtībā. Bet tad – ak šausmas! – viņš palūdza

Скачать книгу