Carte blanche - Džefrijs Dīvers

Скачать книгу

Pelēkais uzvalks nevainojami piestāvēja acīm. Vecīgā sejas āda bija ļengana, un cauri plānajiem, atpakaļ sasukātajiem tumšajiem un iesirmajiem matiem vīdēja retu dzimumzīmīšu zvaigznāji uz galvas ādas. Admirālis raudzījās Bondā bez izaicinājuma, nicības vai pārliecīgas vērtēšanas. Bonds mierīgi to izturēja – cilvēku, kas kaujas apstākļos nogalinājis un pats atradies par mata tiesu no nāves, ar skatienu nav iespējams iebiedēt. Tomēr Bonds absolūti nenoģida, kas norisinās sarunu biedra galvā.

      Viņi nesarokojās.

      Tika piedāvātas ēdienkartes. Bonds pasūtīja tvaicētu āti ar asakām un holandiešu mērci, vārītiem kartupeļiem un grilētiem sparģeļiem. Admirālis izvēlējās grilētas nieres ar bekonu un piedāvāja Bondam vīnu.

      – Jā, lūdzu.

      – Izvēlēties jūs.

      – Es ieteiktu burgundieti, – Bonds sprieda. – Côte de Beaune? Vai Chablis?

      – Varbūt Alex Gambal Puligny? – viesmīlis piedāvāja.

      – Ideāli.

      Pudeli atnesa nekavējoties. Viesmīlis ierastām kustībām parādīja viesiem etiķeti un ielēja mazliet vīna Bonda glāzē. Vīns bija gaiša sviesta krāsā, garšoja lieliski, jautās viegla zemes nots, turklāt atdzesēts precīzi līdz paredzētajai temperatūrai. Bonds iedzēra malciņu, atzinīgi pamāja, un glāzes tika piepildītas līdz pusei.

      Kad viesmīlis bija aizgājis, Admirālis piesmakušā balsī ierunājās:

      – Jūs esat veterāns, un es tāpat. Mums nav vajadzīgas saviesīgas pļāpas. Es esmu jūs ataicinājis šurp, lai piedāvātu darbu.

      – Man jau bija tāda nojauta, ser. – Bonds nebija paredzējis piemetināt šo uzrunu, taču tā paspruka nemanot.

      – Jūs, iespējams, zināt par aizliegumu Ceļotāju klubā izvilkt dienas gaismā lietišķus dokumentus. Diemžēl nāksies to pārkāpt. – Admirālis izņēma no krūšu kabatas aploksni un pasniedza pāri galdam. – Tas ir kaut kas līdzīgs Oficiālajai valsts noslēpuma deklarācijai.

      – Es jau reiz tādu parakstīju…

      – Protams. Iestājoties Aizsardzības ministrijas izlūkdienestā, – Admirālis attrauca, acīmredzami saniknots par to, ka spiests apstiprināt labi zināmus faktus. – Taču šī ir bargāka. Izlasiet!

      Bonds paklausīja. Jā, maigi izsakoties, tā tiešām bija bargāka.

      – Ja nevēlaties to parakstīt, pabeigsim pusdienas un pārrunāsim pēdējo vēlēšanu rezultātus vai foreļu makšķerēšanu ziemeļos, vai arī kārtējo mūsu regbija izlases zaudējumu tiem sasodītajiem jaunzēlandiešiem iepriekšējā nedēļā, un pēc tam atgriezīsimies darbā, – Admirālis bilda, pacēlis kuplo, izspūrušo uzaci.

      Vilcinājies tikai mirkli, Bonds aši uzrakstīja savu vārdu uz līnijas un pasniedza Admirālim. Dokuments ātri pazuda no galda.

      Viņi iedzēra vēl malku vīna, un Admirālis iejautājās:

      – Vai esat dzirdējis par Īpašo uzdevumu pārvaldi?

      – Jā. – Vinstons Čērčils bija viens no retajiem cilvēkiem, ko Bonds uzlūkoja kā savu elku. Jaunībā, savos armijnieka un žurnālista gados Kubā un Sudānā, Čērčils pieredzēja, cik noderīgas var būt gerilju operācijas, un pēc Otrā pasaules kara sākuma viņš kopā ar ekonomiskā kara ministru Hjū Daltonu izveidoja Īpašo uzdevumu pārvaldi, lai apbruņotu partizānus aiz vāciešu frontes līnijas un ar lidmašīnām nogādātu turp britu izpletņlēcējus – spiegus un sabotierus. Iestāde, dēvēta arī par Čērčila slepeno armiju, nodarīja nacistiem neizmērojamu kaitējumu.

      – Lieliska vienība, – Admirālis atzina un norūca: – Pēc kara pārvaldi slēdza. Starpaģentūru blēņas, organizatoriskas grūtības, iekšējie ķīviņi gan MI6 kabinetos, gan Vaitholā.

      Kamēr Admirālis izbaudīja aromātiskā vīna malku un abi ēda, saruna uz brīdi apsīka. Maltīte bija nepārspējama, un Bonds to nekautrējās atzīt skaļi.

      – Šefpavārs ir izcils savā arodā, – Admirālis nočērkstēja. – Piedevām manāms, ka viņš netiecas nokļūt kādā amerikāņu televīzijas kulinārijas programmā. Vai zināt, kā radās MI5 un MI6?

      – Jā, ser. Esmu par to diezgan daudz lasījis.

      Tūkstoš deviņi simti devītajā gadā, augot raizēm par vācu iebrukumu un spiegiem Anglijas iekšienē (interesanti, ka šīs bažas uzkurināja arī populāri spriedzes romāni), Admiralitāte un Kara ministrija nodibināja Slepenā dienesta biroju. Drīz pēc tam birojs sadalījās Militārās izlūkošanas direktorāta piektajā nodaļā jeb MI5, kuras pārziņā bija valsts iekšējā drošība, un sestajā nodaļā jeb MI6, kas veica spiegošanu ārpus valsts. Par spīti Ķīnas centieniem šo apgalvojumu apgāzt, MI6 ir senākā izlūkošanas organizācija pasaulē, kas darbojusies nepārtraukti.

      – Kas vieno abas šīs organizācijas? – Admirālis jautāja. Tā kā Bonds nevarēja iedomāties pareizo atbildi, Admirālis turpināja: – Ticams noliegums. Gan MI5, gan MI6 tika radītas kā automātiskie izslēdzēji, lai Kronim, premjerministram, Ministru kabinetam un Kara ministrijai nebūtu jāsmērē rokas ar nejaukajām spiegu padarīšanām. Mūslaikos nekas nav mainījies. MI5 un MI6 darbība tiek skrupulozi pārbaudīta. Izskaistināti dosjē, privātuma robežu pārkāpšana, politiskā okšķerēšana, baumas par nesankcionētām teroristu un viņu atbalstītāju slepkavībām. Visi skaļi pieprasa caurspīdīgumu. Bet nevienam acīmredzot nerūp tas, ka jau sen karadarbībā lieto citas metodes un pretējā puse vairs īpaši neievēro noteikumus. – Viņš iemalkoja vīnu. – Dažās aprindās valda uzskats, ka mums arī jāsāk spēlēt pēc citiem noteikumiem. Īpaši pēc vienpadsmitā septembra un septītā jūlija notikumiem.

      – Tātad, ja saprotu jūs pareizi, – Bonds secināja, – jūs runājat par iespēju izveidot jaunu, mūsdienīgu Īpašo uzdevumu pārvaldi, kas teorētiski nav nedz MI5, nedz MI6, nedz Aizsardzības ministrijas pakļautībā.

      Admirālis izturēja Bonda skatienu. – Es esmu lasījis ziņojumus par jūsu sniegumu Afganistānā. Karaliskās Flotes rezerves sastāvā jūs iekļāva labākajās kaujas vienībās uz zemes. Tas noteikti nebija viegli. – Admirālis rāmi un uzmanīgi nopētīja Bondu. – Tāpat saprotu, ka jums gadījies piedalīties ne gluži oficiālās misijās aiz frontes līnijas. Pateicoties jums, vienam otram zellim neizdevās pastrādāt nelietības, uz kurām tas būtu spējīgs.

      Bonds tobrīd dzīrās iemalkot Puligny-Montrachet, izcilāko dzērienu no Chardonnay šķirnes vīnogām, tomēr nolika glāzi uz galda. “Sasodīts, kā vecais par to uzzinājis?”

      Sarunu biedrs turpināja runāt klusā, bezkaislīgā balsī:

      – Mums netrūkst Īpašo Aviācijas vai Jūras desanta puišu, kas itin labi prot apieties ar nazi un snaipera šauteni. Taču viņi ne vienmēr iederas, teiksim tā, smalkākās situācijās. Tāpat mums ir papilnam MI5 un MI6 zēnu, kuri māk atšķirt… – Viņš palūkojās uz Bonda glāzi. – …Kotdebonu no Kotdenuī un franču valodu pārvalda tikpat nevainojami kā arābu, taču, ieraugot asinis, gan savas, gan citu, viņi uz karstām pēdām zaudē samaņu. – Tēraudpelēko acu skatiens kļuva vēl ciešāks. – Jūs šķietat visnotaļ rets šo abu vislabāko īpašību apkopojums. – Admirālis novietoja nazi un dakšiņu uz angļu porcelāna šķīvīša. – Atgriežoties pie jūsu jautājuma…

      – Mana?

      – Par jauno Īpašo uzdevumu pārvaldi. Atbildu apstiprinoši. Patiesībā tā jau pastāv. Vai jūs gribētu tajā iestāties?

      – Noteikti, – Bonds

Скачать книгу