LITMIR.BIZ

Скачать книгу

pasmaida. – Jā gan, Stīlas jaunkundze. Vēlreiz.

      Patiesi brīnišķa sestdienas pēcpusdiena. Es stāvu dušā un izklaidīgi mazgājos, piesargādamās, lai nesamitrinātu savus zirgastē sasietos matus, kā arī domādama par pēdējo stundu laikā notikušo. Kristjens šķiet lieliski pielāgojies vaniļas attiecībām.

      Šodien viņš ir atklājis neticami daudz. Man ir grūti aptvert visu gūto informāciju un saprast, ko esmu uzzinājusi: Kristjena algas apmērs – šausmas, viņš ir sasodīti bagāts, un tik jaunam cilvēkam tas ir apbrīnojami, – un savāktie dosjē par mani un tumšmatainajām pakļautajām. Interesanti, vai tie visi tiek glabāti tajā skapī?

      Mana zemapziņa sakniebj lūpas un nosodoši papurina galvu. Pat nesāc. Es saraucu pieri. Tikai mazliet iemest aci?

      Kaut kur klīst arī Leila ar savu ieroci, un viņas briesmīgā gaume vēl joprojām atspoguļota Kristjena mūzikas atskaņotājā. Bet vēl daudz sliktāka ir pedofīliskā Bargā Kundze. Es neizprotu viņas lomu Kristjena dzīvē un nemaz nevēlos to izprast. Negribu, lai viņa būtu blonds, skaists rēgs, kas spokojas mūsu attiecību fonā. Kristjenam taisnība, es sāku trakot ik reizi, kad domāju par viņu, tāpēc iespējams, ka labāk to nedarīt.

      Es pametu dušu un noslaukos dvielī, un mani piepeši pārņem dusmas.

      Kurš gan nesāktu trakot, sastopoties ar kaut ko tādu? Vai normāls, saprātīgs cilvēks iesaistītu piecpadsmit gadus vecu zēnu perversās attiecībās? Cik lielā mērā Bargā Kundze veicinājusi viņa apsēstību? Es neizprotu šo sievieti. Bet daudz sliktāks ir Kristjena apgalvojums, ka Bargā Kundze viņam palīdzējusi. Kā?

      Es atceros viņa rētas, skaidru, fizisku baismīgas bērnības apliecinājumu un šausminošu atgādinājumu par to, kādas rētas kropļo viņa psihi. Mans krietnais, skumjais Kristjens. Šodien viņš teicis daudzus mīļus vārdus. Viņš ir kā jucis manis dēļ.

      Lūkodamās uz savu atspulgu, es priecājos par atmiņām. Mana sirds laimē sažņaudzas, un lūpas savelkas muļķīgi platā smaidā. Varbūt mums tomēr izdosies. Bet cik ilgi Kristjens būs ar mieru gaidīt, pirms ļausies vēlmei mani piekaut zili melnu, jo esmu pārkāpusi kādu iedomātu robežu?

      Mans smaids nozūd. Es nezinu atbildi. Šis ir jautājums, kas met ēnu pār mūsu attiecībām. Es esmu ar mieru uz dažādiem pikantiem sīkumiem, bet kaut ko vairāk?

      Šoreiz arī zemapziņa man nesniedz nekādu dzēlīgu komentāru. Es atgriežos guļamistabā, lai apģērbtos.

      Kristjens ir lejā un veic kaut kādus man nezināmus sagatavošanās darbus, tāpēc istaba ir manā rīcībā. Kleitas skapī nav vienīgais jaunais guvums: atvilktnes ir pilnas ar apakšveļu. Es izvēlos melnu, korsetei līdzīgu apģērba gabalu, kas maksājis piecsimt četrdesmit dolārus. Tam ir sudrabotas maliņas un niecīgas, pieskaņotas biksītes. Es sameklēju arī smalkas zīda zeķes miesas krāsā. Tās sniedzas gandrīz līdz gurniem un ir ļoti glāsmainas, pat erotiskas.

      Kad sniedzos pēc kleitas, istabā nebrīdinādams ierodas Kristjens. Varēji jau pieklauvēt! Viņš nekustēdamies stāv un lūkojas uz mani, acīm iekārē mirdzot. Es pietvīkstu koši sarkana, turklāt šķiet, ka itin visur. Kristjenam mugurā ir balts krekls un kājās – melnas uzvalka bikses; krekla apkaklīte ir atpogāta. Zem tās rēgojas lūpu krāsas līnija, un viņš vēl joprojām vēro mani.

      – Vai varu kaut kā palīdzēt, Grej? Tavam apciemojumam droši vien ir kāds iemesls, nevis vēlme uz mani lūrēt.

      – Lūrēšana man šobrīd sagādā diezgan patīkamas izjūtas, Stīla, – viņš dobji nomurmina, tuvodamies man un nenolaizdams skatienu. – Atgādini, lai aizsūtu pateicības vēstuli Kerolainai Ektonai.

      Es saraucu pieri. Kas ir šī sieviete?

      – Pārdevēja Neiman veikalā, – Kristjens atbild uz manu vārdos nepausto jautājumu.

      – Ak tā.

      – Esmu ļoti ieinteresēts.

      – To es redzu. Ko tu vēlies, Kristjen? – Es pārmetoši uzlūkoju viņu.

      Kristjens savelk lūpas šķelmīgā smaidā un izņem no kabatas sudrabotās lodītes, un es zaudēju valodu. Šausmas! Viņš vēlas mani nopērt? Tagad? Kāpēc?

      – Nav tā, kā tu domā, – viņš steidzīgi piebilst.

      – Paskaidro, lūdzu, – es nočukstu.

      – Varbūt tu varētu šovakar tās izmantot.

      Es brīdi cenšos aptvert dzirdēto un pamazām saprotu, kas slēpjas aiz viņa vārdiem.

      – Viesībās? – es satriekta jautāju.

      Kristjens pamāj, vērodams mani ar iekārē satumsušām acīm.

      Žēlīgā debess!

      – Vai vēlāk mani nopērsi?

      – Nē.

      Es jūtu nelielu vilšanās uzplaiksnījumu, un viņš iesmejas.

      – Vai tu to gribētu?

      Man nav ne jausmas. Es apjukusi noriju siekalas.

      – Varu apliecināt, ka šādi es tev nepieskaršos pat tad, ja lūgsies.

      Interesanti!

      – Vai vēlies piedalīties šādā spēlē? – Kristjens jautā, paceldams lodītes augstāk. – Ja sajūtas kļūs pārāk spēcīgas, varēsi lodītes izņemt.

      Es lūkojos uz Kristjenu. Viņš izskatās velnišķīgi kārdinošs ar saviem izspūrušajiem pēcseksa matiem; satumsušajās acīs zib erotiskas domas, un lūpas ir savilktas seksīgā smaidā.

      – Labi, – es klusi piekrītu. Un kā vēl! Mana dieviete beidzot atguvusi valodu un ir gatava uzgavilēt.

      – Gudra meitene. – Kristjens pavīpsnā. – Nāc šurp, un es ievietošu lodītes. Bet vispirms apauj kurpes.

      Kurpes? Es pagriežos un uzlūkoju baložpelēkos zamša augstpapēžu apavus, kas pieskaņoti izvēlētajai kleitai.

      Klausi Kristjenam!

      Viņš pastiepj roku, lai mani atbalstītu, kamēr es iekāpju trīs tūkstošus dolāru vērtajās Christian Louboutin kurpēs un nekavējoties kļūstu par vismaz piecām collām garāka.

      Kristjens mani pieved pie gultas, bet neapsēžas. Paņēmis vienīgo krēslu istabā, viņš pienes to man blakus.

      – Kad pamāšu, noliecies un pieķeries pie krēsla. Vai saproti? – viņš dobji noprasa.

      – Jā.

      – Lieliski. Atver muti, – viņš glāsmainā balsī pavēl.

      Es paklausu, domādama, ka viņš ieliks lodītes man mutē, lai tās samitrinātu. Tomēr nē: Kristjens ieliek pirkstu man starp lūpām.

      Ak…

      – Nolaizi, – viņš pavēl. Es satveru viņa plaukstu, lai tā nekustētos, un izpildu pavēli. Ja vēlos, es varu būt ļoti paklausīga.

      Viņš garšo pēc ziepēm… mmm. Es spēcīgi apkļauju lūpām Kristjena pirkstu un apmierināta redzu, kā viņš strauji ievelk elpu, vienlaikus ieplešot acis. Ja tā turpināsies, man nemaz nevajadzēs mitrināt lodītes. Kristjens paņem tās mutē, un es turpinu laizīt viņa pirkstu, apļodama mēli ap to. Kad viņš mēģina atraut roku, es sacērtu zobus.

      Kristjens pasmaida un kā norādams šūpo galvu, tāpēc es atlaižu pirkstu. Viņš pamāj, un es pieliecos, satverdama krēsla malas. Kristjens pabīda manas biksītes sāņus un ļoti lēni ieslidina pirkstu manī, laiski aprakstīdams nelielu loku, tā ļaudams man viņu sajust no visām pusēm.

Скачать книгу