LITMIR.BIZ

Скачать книгу

ir gardākais kumoss, kādu vien esmu redzējusi. Pasniedziet viņu karalienei pīrāgā!

      Es centos sev iestāstīt, ka tas ir joks, kaut gan sirds strauji pukstēja.

      – Pīrāgā. – Bakingems domīgi noglāstīja bārdu.

      – Tas būtu riskanti, – sieviete brīdināja. – Es esmu dzirdējusi par negadījumiem, kad virtuves zēns ieliek pīrāgu krāsnī vai arī kāds pārāk aizrautīgi izmanto nazi. – Viņas acīs kaut kas ļauni iespīdējās, un es zināju, ka viņa cer mani izaicināt. Šādu izteiksmi es biju redzējis to skārņa mācekļu sejā, kas labprāt mocīja mani un Semjuelu.

      – Man nav bail. – Es mēģināju izslieties tik garš, cik vien spēju. Bija grūti spriest, kā hercogs uztvers manu bezkaunību. Tēvs man noteikti iesistu.

      Dāma pievērsa man savu aso skatienu. Es negribēju sagādāt viņai prieku un satrūkties. – Iemāciet savam mērkaķim labas uzvedības noteikumus, iekams sūtāt viņu pie karalienes, citādi nelaime virtuvē būs niecīgākais, par ko viņam jāsatraucas!

      – Lai apmācītu Džefriju galma mākslās, es esmu pieaicinājis vispiemērotāko cilvēku. Uriēlu Vēru.

      – Interesanta izvēle, admirāli. Vai Vēra kungs šobrīd nav Bristolē un nepārstāv Jūsu Gaišības intereses? Ja nemaldos, Austrumindijas kompānijas vīri kļuvuši pārāk bezkaunīgi, pieprasot maksu par pārvadāšanu.

      – Vērs būs nežēlīgs skolotājs.

      – Protams. Es tikai nesaprotu, kāpēc šis drūmais puritānis kalpo tik jutekliskam cilvēkam kā jūs. – Viņas vaigos parādījās bedrītes. – Varbūt viņš cer jūs pārveidot.

      – Dievs šo Sīzifa nastu ir uzvēlis manas sievas plecos.

      Es nesapratu, kas ir Sīzifs. Varbūt kāds dzemdētāju aizgādnis.

      – Runājot par Vēru… – hercogs turpināja. – Viņš nicina puritāņus kopš dienas, kad atgriezās manas ģimenes kalpībā. Starp nopietnajiem puritāņu kraukļiem Vēra prāts nespēj atrast kaut ko uzmanības cienīgu. Tik apdāvinātam cilvēkam nepieciešama iespēja likt lietā savas prasmes.

      – To pašu var apgalvot par gudru sievieti, bet viņai nav ļauts parādīt savas dāvanas, lai cik neparastas tās būtu. Visi slavēs Vēru par viņa izmanību. Sievieti, kam ir ass prāts, nosodīs gan augstmaņi, gan vienkāršie cilvēki.

      – Ziniet, mana lieliskā dāma… vīrietis, kurš nespēj izmantot jūsu dāvanas, ir ļoti aprobežots, – Bakingems noteica.

      Sievietes sejā pazibēja bezspēka radītas dusmas. Tad viņa pasmaidīja un sāka kārtot vēdekli sev pie jostasvietas. – Mēs neesam šeit, lai apspriestu manas spējas. Tikai laiks rādīs, vai Vērs izveidos galminieku no jūsu skārņa lelles. Bet pat tad, ja šis zvēriņš galmā neko nepanāks, viņš dāvās karalienei prieku. Anrieta Marija lieliski izklaidējas, redzot varenā Bakingemas hercoga pazemojumu visu acu priekšā. Viņai tas iegaršojies kopš dienas, kad atgriezāties no Kadisas.

      Bakingema lūpas saspringa, bet viņš ātri aizraidīja bīstamo sejas izteiksmi. – Neko diženu nav iespējams panākt neriskējot.

      – Teica vīrs, kurš Francijā paviesojies karalienes Annas guļamistabā. – Sieviete iesmējās. – Jūs gribējāt rīkot pārrunas ar karali. Atzīstot savu kaisli pret viņa sievu, jūs nerīkojāties īpaši prātīgi no diplomātijas skatupunkta.

      – Kāpēc lai es nebaudītu priekus karalienes gultā? Visiem ir zināms, ka valdnieks Luijs tur neviesojas. Atturība domāta zemākiem vīriem. Vēsture viņus neatcerēsies. Toties Bakingemas hercogam piederēs spoža vieta laika annālēs. – Hercoga acis iemirdzējās. – Es nosūtīšu vēsti uz Jorkas namu un likšu ceremonijmeistaram sagatavot tādu izklaidi, kāda Londonā vēl nav redzēta. Atgriežoties galmā, es rīkošu dzīres par godu Viņu Majestātēm. Džefrijs būs galvenais ēdiens.

      2. nodaļa

      Kad man apritēja astoņi gadi, vairāki mācekļi iemeta mani ar galvu pa priekšu lietusūdens mucā, lai “izskalotu manus dēmonus”. Bakingems tāpat iesvieda mani aristokrātiskajā muižas dzīvē. Es pūlējos turēt galvu virs ūdens un sitos pret neizprotamās pasaules robežām.

      Nekad es nebiju pat iztēlojies tādu bagātību. Ar jebkuras dāmas viena tērpa audumu pietiktu, lai apģērbtu visu manu ģimeni. Pēc vakariņām uz kalpotāju galdiem krājās ēdiena atlieku kaudzes no hercoga mielasta, bet mans vēders sažņaudzās krampjos, kad es saodu svešādo kanēļa un safrāna mērcēs sautēto zušu aromātu, un es neko nespēju pagaršot. Tiklīdz radās iespēja, es aizbēgu no galda, vainas apziņas pārņemts. Es domāju tikai par savu izvārdzināto ģimeni – tēvs dalīja ēdienu atkarībā no svarīguma. Sev viņš piešķīra lielāko devu, pēc tam Džonam, Semjuelam, mātei un Enai. Katra šķīvja saturs bija arvien niecīgāks, un man palika tikai daži kumosi.

      Vai viņiem šonakt ir pilns vēders? Vai tēvs nopircis gaļas gabalu, nosvinot dēla pārdošanu?

      Kad hercoga kalpotāji bija pamielojušies, es paliku viens. Man nebija noskaņojuma doties izpētes gājienā, un es tikai palūkojos ārā pa logu, cerot ieraudzīt kādu gaismas dzirksti no pilsētas. Beidzot noguris, es aizgāju līdz kalpotāju spārnam. Bakingems bija teicis, ka Uriēls Vērs no rīta uzmeklēs mani tālākajā istabā uz ziemeļiem. Kad atvēru attiecīgās durvis, man pievērsās ducis cilvēku.

      Man tuvojās jauns vīrietis, dažus gadus vecāks par mani. – Mēs tevi gaidījām, Džefrij Hadson. Mums abiem piešķirta gulta zem loga.

      Labprātāk es saritinātos uz grīdas kā tēva suns, nevis gultos blakus svešiniekam, tomēr nedrīkstēju to atklāt. Nedaudz pieklibodams, vīrietis aizveda mani līdz greznākajai gultai, kādu biju redzējis. Pārējie kalpotāji vēroja mani no otras istabas malas. – Es esmu Klemijs Votsons, – vīrietis noteica, kad es noāvu kurpes. Tās bija notraipītas pēc iešanas garām kautuvei, kaut gan es centos neiekāpt asinīs un mēslos. Svešinieks pakasīja sausās ādas laukumiņu zem zoda. – Puiši gribēja vilkt lozes, un zaudētājam nāktos gulēt tev blakus. Viņi baidās, ka tevi apzīmogojis sātans.

      Vismaz nevajadzēs raizēties par kādu mēģinājumu izdzīt no manis ļaunumu, naktī smacējot mani ar spilvenu. Kalpotāji neuzdrošinātos izraisīt Bakingema dusmas. – Žēl, ka tu izvilki īsāko salmiņu, – es noteicu.

      – Nē, es pats pieteicos gulēt tev blakus.

      – Vai tu nebaidies no manis?

      – Varbūt sākšu, kad satumsīs. – Viņš atplauka platā smaidā, atklājot nolauztu priekšzobu, kas līdzinājās zāģim.

      Es novilku šoses un cerēju, ka viņš atgriezīsies pie saviem biedriem un liks mani mierā. Tuniku es nolēmu paturēt mugurā, lai kāds to neaiznestu, klausot Bakingema pavēlēm. Ja hercogs uzstās, ka manas drēbes jāsadedzina, man vajadzēs izgriezt un paslēpt Semjuela medaļu. Bet es vēlējos paturēt apģērbu; tas smaržoja pēc mājām.

      Klemijs kā vērtēdams nopētīja mani, kaut gan es centos viņam nepievērst uzmanību. – Ir jau iespējams, ka sātans tevi tiešām samazinājis. Bet es jutos parādā Kurkulim, tāpēc tevi pieņēmu.

      Viņš klusēja, acīmredzami gaidīdams jautājumu par šī dīvainā vārda īpašnieku, un es beigu beigās nespēju pretoties. – Kurkulim?

      – Tā bija mana jaunākā māsa. Viņa piedzima tik sīciņa, ka vecāmāte lika mātei zīdīt mani, nevis mazuli. Tā mēs ietaupīšot maizi. Es atteicos ēst, ja viņa nedeva pienu arī Kurkulim, un tāpēc māsiņu uzticēja man. Labi, ka tava māte tevi baroja.

      Es atcerējos izsalkumu, kas naktīs grauza vēderu, līdz Semjuels

Скачать книгу