Zilās Medūzas noslēpums - Amanda Kvika

Скачать книгу

laikā un ielēca mutuļojošā upē. Viņas zirgs atgriezās mājās bez jātnieces. Vēlāk kalpone Pelinga kundzes guļamistabā atrada zīmīti, kurā bija aprakstīts viņas nodoms noslīcināties.

      – Hmm…

      Iestājās īss klusuma brīdis.

      – Viņas līķi tā arī neatrada.

      – Hmm…

      – Reizēm tā notika. – Lavinija sažņaudza plaukstas klēpī. Atmiņas par briesmīgo dienu bija tik nesenas un spilgtas, ka viņai trūka elpas. – Upe bija ļoti dziļa un bīstama. Reizēm kāds nelaimīgais plūdu laikā iekrita ūdenī un pazuda uz neatgriešanos.

      – Vai Oskars Pelings sievas nāvē vainoja tevi?

      – Jā. Uzreiz pēc tam, kad izmeklētāji atmeta cerības viņu atrast, Pelings mani uzrunāja uz ielas. Viņš bija tā pārskaities, ka es… es jutos nedroši.

      Tobiass sastinga.

      – Vai viņš tev kaut ko nodarīja? Vai viņš tevi aiztika, nodarīja pāri?

      No vīrieša nepielūdzamās sejas izteiksmes Lavinijai aizrāvās elpa. Viņa norija siekalas un steigšus turpināja stāstu.

      – Nē, – Lavinija attrauca. – Viņš neuzdrošinājās man uzbrukt tik daudzu aculiecinieku klātbūtnē. Tomēr viņš apgalvoja, ka mana ārstēšana novedusi Džesiku nāvē.

      – Skaidrs.

      – Pelings parūpējās par to, lai baumas par manu slikto darbu izplatītos visā lauku apvidū. Pēc neilga laika Oskars Pelings bija pilnībā sabojājis manu reputāciju šajā apkaimē. Es zaudēju visus klientus. – Lavinija apklusa. – Patiesību sakot, es šaubījos par to, vai gribu turpināt darbu šajā jomā.

      – Tu baidījies, ka Pelingam varētu būt taisnība un tava terapija bija viens no Džesikas nāves iemesliem.

      – Jā.

      Lavinija atklāja Tobiasam savu tumšāko noslēpumu. Piepeši viņa saprata, ka tieši tāpēc Oskara Pelinga ieraudzīšana atstāja uz viņu tik lielu iespaidu: intuīcija teica, ka šī tikšanās novedīs pie šaušalīgā mirkļa, kurā Tobiass uzzinās, ka Lavinija ir iesaistīta nevainīgas sievietes nāvē. Viņa ļoti labi zināja, ka Tobiass neuzticas mesmerisma zinātnei un tās praktiķiem. Lavinija bija gatava viņa reakcijai, vienlaikus prātodama, kad un kāpēc šī vīrieša domas par viņu bija kļuvušas tik svarīgas. Kāpēc Lavinijai tā rūpēja Tobiasa viedoklis par viņu?

      – Klausies uzmanīgi, Lavinija. – Tobiass pastiepa savu lielo, spēcīgo plaukstu un uzlika to uz sievietes cieši savītajiem pirkstiem. – Tu neesi vainīga. Tu gribēji tikai palīdzēt. Tā bija smaga situācija, ko var risināt tikai ar galējiem līdzekļiem. Tavs plāns izmantot Džesikas gredzenu, lai viņa varētu sākt jaunu dzīvi, bija izcils. Tu neesi vainīga pie tā, ka viņai pietrūka gribasspēka to īstenot.

      Sākumā Lavinija domāja, ka pārklausījusies. Tobiass viņu nevainoja nelaimē. Pasaule piepeši šķita gaišāka, gaiss – viegls un smaržīgs. Viņa atļāvās no jauna ieelpot.

      – Tomēr pastāv iespēja, ka, pamudinot Džesiku uzņemties tādu risku, es piespiedu viņu apzināties savu bezpalīdzīgumu un liku ļauties izmisumam. – Lavinija savilka pirkstus ciešāk. – Iespējams, ka es atņēmu viņai cerību, un vienīgā izeja izrādījās pašnāvība.

      – Tu viņai atklāji veidu, kā aizbēgt. Džesikai atlika to tikai izmantot. – Tobiass pievilka Laviniju sev klāt un apskāva. – Tu darīji visu, kas bija tavos spēkos.

      Piekļauties vīrieša augumam bija neparasti patīkami. Ar viņu bija grūti sadzīvot, tomēr reizēm Tobiasa rāmais spēks Laviniju nomierināja.

      Viņš nevainoja Laviniju notikušajā.

      – Man nevajadzēja tā uztraukties, ieraugot Pelingu, – pēc īsa brīža Lavinija ierunājās. – Ir pašsaprotami, ka tāds turīgs, ievērojams vīrs kā Pelings reizēm ieradīsies Londonā, jo īpaši saistībā ar iepirkšanos un lietišķiem darījumiem.

      – Taisnība.

      – Un arī fakts, ka es viņu ieraudzīju dzīvā tirdzniecības ielā, nemaz nav neparasts. Galu galā Londona daudzējādā ziņā ir maza, sevišķi iepērkoties.

      – Ne jau pazīstama cilvēka ieraudzīšana tevi nobiedēja, – Tobiass paskaidroja. – Satiekot Pelingu, tu atsauci atmiņā notikumus, kuru rezultātā tika sagrauta tava mesmeristes karjera.

      – Daļēji. – Galvenokārt es nobijos tāpēc, ka jutu – man nāksies to visu tev pastāstīt. Tāpēc man vajadzēja iedzert tēju. Tāpēc es nokavēju. Es negribēju atklāt tev šo stāstu.

      Tomēr tas bija noticis. Patiesība nāca gaismā, un Tobiass neturēja ļaunu prātu. Gluži otrādi – viņš apgalvoja, ka Lavinija ir darījusi tikai labu. Tas bija brīnišķīgi.

      – Tagad tev ir cita karjera, Lavinija, – Tobiass turpināja uzmundrinošā balsī. – Pagātnes notikumiem vairs nav nozīmes.

      Viņa atslāba vēl vairāk un izbaudīja vīrieša auguma siltumu.

      Pēc brīža Tobiass atbalstīja Lavinijas galvu sava elkoņa izliekumā un piespieda savas lūpas viņējām.

      – Šeit ir mazliet par aukstu tādām nodarbēm, – Lavinija murmināja.

      – Es tevi sasildīšu, – viņš apsolīja.

      Ceturtā nodaļa

      Entonijam nepatika nelielais dedzīgu, jaunu kavalieru bariņš, kas apstāja Emelīnu uz kāpnēm pie ieejas institūtā. Viņi visi gribēja apspriest nupat apmeklēto lekciju, tomēr Entonijam bija aizdomas, ka lielākajai daļai vīriešu ir citi nolūki. Tomēr Emelīna to, šķiet, pat nenojauta. Viņa bija aizņemta ar centieniem aizstāvēt savu viedokli.

      – Diemžēl Leksingtona kungs Itālijā ir pavadījis īsu laiku vai pat vispār nav tur bijis, – Emelīna paziņoja. – Viņš ļoti vāji aprakstīja Romas pieminekļus un strūklakas. Mēs ar tēva māsu nesen izmantojām izdevību pabūt šajā pilsētā, un es…

      – Tas izskaidro jūsu brīnišķīgo gaumi, – kvēlā balsī iesaucās viens džentlmenis. – Patiesi, jūsu kleita ir visskaistākajā dzintara krāsā. Tā ir debesjuma krāsa saulrietā. To pārspēj vienīgi jūsu acu mirdzums, Emelīnas jaunkundze!

      No vairākām pusēm atskanēja apstiprinoša murdoņa.

      Emelīna nesamulsa.

      – Paldies, ser. Kā jau teicu, mēs ar tēva māsu izmantojām izdevību vairākus mēnešus dzīvot Romā, un varu galvot, ka Leksingtona kungs apsprieda tēmu ļoti pavirši. Viņam neizdevās atspoguļot pieminekļu patieso eleganci. Starp citu, atrodoties Itālijā, es radīju vairākas skices un dažus zīmējumus…

      – Es ļoti gribētu aplūkot jūsu skices, Emelīnas jaunkundze, – atskanēja balss pūļa malā.

      – Es arī, Emelīnas jaunkundze!

      – Neviens, pat vissatriecošākais piemineklis nelīdzinās jūsu pašas elegancei, Emelīnas jaunkundze, – kāds glaimoja.

      Entonijs juta, ka viņam pietiek. Viņš demonstratīvi izvilka pulksteni no kabatas.

      – Diemžēl man jūs jāiztraucē, Emelīnas jaunkundze. Kļūst vēls. Es apsolīju jūsu tēva māsai, ka nogādāšu jūs mājās līdz pulksten pieciem. Mums jāpasteidzas.

      – Jā, protams. – Emelīna apveltīja vīriešu bariņu ar neatvairāmu smaidu. – Sinklēra kungam taisnība. Mums jādodas. Bet man ļoti patika mūsu saruna. Tas ir patiešām brīnišķīgi: es nenojautu, ka tik daudzi no jums interesējas par Romas strūklakām un

Скачать книгу