LITMIR.BIZ

Скачать книгу

tavas vecmāmiņas tamborējumus, kurus tava māte apstrādāja un ierāmēja. Tie ir ļoti skaisti. Viņa bija īsta māksliniece.

      – Ja vecmāmiņai pietiktu dzijas, viņa uztamborētu Tadžmahalu.

      – Ticu. Mēs izvēlējāmies divus iespējamos novietošanas variantus. Mums vajadzīgs vēl viens viedoklis, Eiverij.

      – Labi. Lūk, pēdējais rotājums. Paldies Dievam! – Viņa atkāpās un atzinīgi palocīja galvu. – Lieliski.

      – Nāc! Mums jāizlemj par tamborējumiem, un pēc tam beigsim darba dienu.

      – Labi, jo man vēl šis tas jāizdara.

      – Pēc tam nāc pie manis, – Houpa aicināja. – Šovakar Klēras bērnus pieskatīs viņas vecāki, un Beketam jādodas vakariņās ar klientu. Iedzersim vīnu, un es kaut ko pagatavošu.

      – Sarunāts! Pēc divām minūtēm būšu klāt.

      Kad Houpa aizgāja, Eiverija pieliecās, lai paņemtu lampas iepakojumu.

      – Kad lampa ir ieslēgta, rotājumi izskatās vēl labāk, – viņa paziņoja, kad Ouens pārbaudīja lampas.

      – Jā. Eiverij… Vai viss ir labi?

      Iestājās klusums. Eiverija īsi palūkojās uz viņu.

      – Tu atkal teici to vārdu.

      – Eiverij, nevajag!

      Nepieceldamās kājās, viņa apveltīja Ouenu ar ilgu skatienu.

      – Viss ir labi. Un tev?

      – Jā, bet…

      – Izklausās, ka viss ir labi. Tas nebija mans pirmais skūpsts, Ouen.

      – Nē, bet…

      – Tas pat nebija pirmais skūpsts ar tevi.

      Ouens pārlika spuldžu kasti uz otra gurna.

      – Tas bija..

      – Nu re, problēmu nav.

      – Problēmu nav, – Ouens teica, bet domāja citādi. – Es paņemšu to iepakojumu. Mums tik un tā jāiznes ārā daudz lietu.

      – Labi. – Eiverija devās projām. – Ja ir laiks, pieliec šo spoguli. Houpa atzīmēja vietu uz sienas.

      – Sarunāts.

      – Ja netiksimies, novēlu labi pavadīt nedēļas nogali.

      – Tev to pašu.

      Ouens ar sarauktu pieri palūkojās uz kasti, uz spoguli un durvīm, pie kurām neviena vairs nebija.

      – Nolādēts, – viņš nomurmināja un devās pēc urbja.

      ***

      – “Vai viss ir labi?” – Eiverija vicināja roku, kurā turēja vīna glāzi. – Riebeklis.

      Klēra sēdēja Houpas dzīvojamās istabas dīvānā un uzsmaidīja draudzenei.

      – Viņš vienkārši nezina, kā rīkoties šajā situācijā.

      Eiverija nebija ar mieru apžēloties par Ouenu.

      – Vakar viņš gan zināja, kā ar mani jārīkojas.

      – Kad mēs ar Beketu pirmo reizi gandrīz skūpstījāmies, arī viņš sāka justies neērti un uzvesties nervozi. Iespējams, ka tā ir Montgomeriju ģimenes brāļu īpatnība.

      – Pēc tam, kad jūs skūpstījāties pa īstam, neveiklības pazuda.

      – Taisnība. – Klēra silti pasmaidīja. – Taisnība. Tomēr, ņemot vērā jūsu kopīgo pagātni…

      – Blēņas!

      – Kādu kopīgo pagātni? – Houpa iznāca no virtuves ar paplāti, uz kuras bija augļi un siers. – Es nedzirdēju visus sīkumus. Spoku grūstīšanās, kaislīgs skūpsts, Ouena stulbā reakcija.

      – Tas arī viss.

      – Kopīga pagātne? Tātad jūsu starpā no sākta gala ir bijis kaut kas vairāk par draudzību? Klēra un Bekets pirms kļūšanas par pāri bija pazīstami vairākus gadus.

      – Es biju precējusies ar Klintu, – Klēra atgādināja. – Bijām kopā jau ļoti sen, tāpēc mēs ar Beketu bijām tikai draugi.

      – Vai starp tevi un Ouenu bija kaut kas vairāk? – Houpa tincināja Eiveriju. – Ko esmu palaidusi garām?

      – Viņi bija saderinājušies, – Klēra paziņoja.

      – Ko? – Houpa iepleta tumši brūnās acis. – Kad? Kāpēc es to nezināju? Tas ir ļoti būtiski.

      – Mēs bijām bērni. Manuprāt, man bija pieci vai gandrīz seši gadi. Mūsu tēvi bija labi draugi, tāpēc mēs bieži pavadījām laiku kopā. Es biju iemīlējusies Ouenā.

      – Tāpēc Eiverija viņu bildināja jeb paziņoja, ka pieaugusi apprecēsies ar Ouenu.

      – Cik mīlīgi!

      Eiverija atmaiga un paraustīja plecus.

      – Ouenam tas droši vien nepatika. Viņam bija aptuveni astoņi gadi. Tomēr viņš izturējās jauki. Viņš bija pacietīgs, – Eiverija atminējās un atmaiga vēl vairāk. – Es biju viņā iemīlējusies vairākus gadus.

      – Bērnībā tas ir ilgs laiks, – Houpa norādīja.

      – Es esmu neatlaidīga. Pēc tam Ouens sāka draudzēties ir Kērbiju Endersoni. – Eiverijas skatiens kļuva dzelžains. – Desmitgadīgā padauza! Ouens Montgomerijs salauza manu sirdi, sākdams draudzēties ar to nekrietneli.

      – Houpa, tev jāzina, ka tagad Kērbija Endersone ir precēta divu bērnu māte un dabas aizsardzības aktīviste, kura dzīvo Ārlingtonā Vašingtonas pavalstī.

      – Viņa pieauga. – Eiverija paraustīja plecus. – Tas neizslēdz iespēju, ka viņa joprojām ir padauza. Lai nu kā, pēc tam es ar zēniem nedraudzējos līdz pat pusaudžu gadiem.

      – Vai tu piedevi Ouenam? – Houpa tincināja.

      – Protams. Es atteicos ilgoties pēc viņa. Turklāt pirmajam mīļotajam nav jākļūst par pēdējo, vai ne? – Eiverija nogrieza šķēli Gouda siera un nokoda gabaliņu. – Sevišķi tad, ja viņš ir muļķis.

      – Neesi tik skarba pret Ouenu. – Klēra pasniedzās un papliķēja Eiverijas roku. – Viņš droši vien ir izbijies un nesaprot, kā izturēties. Tu zini, ka esi viņam svarīga, tāpat kā visiem Montgomeriju brāļiem.

      – Jā, jā. – Tomēr Eiverija nopūtās. – Tas bija sasodīti labs skūpsts. Kopš astoņu gadu vecuma viņš ir daudz apguvis. Vai arī es esmu iemācījusies daudz jauna. Varbūt mēs abi. Es labprāt noskūpstītu viņu vēlreiz.

      – Tiešām? – Houpa jautāja, paņemot ābola šķēlīti.

      – Jā. Es neesmu muļķe. Izrādās, ka Ouens labi skūpstās. Turklāt viņš ir ļoti glīts.

      – Vai tu gribētu ar viņu pārgulēt? – Houpa vaicāja.

      Eiverija apdomājās un pasniedzās pēc skābas, zaļas vīnogas.

      – Mēs abi esam brīvi, pieauguši cilvēki. Iespējams. Jā, iespējams, ja vien mēs tam ļautos ar skaidru prātu. Ouenam var uzticēties. Ir svarīgi būt kopā ar cilvēku, kuram var uzticēties. – Viņa iekodās vīnogā un pasmaidīja. – Arī glīts izskats nenāk par ļaunu.

      – To visu dzirdot, es priecājos, ka vairs netiekos ar vīriešiem. – Houpa apsēdās krēslā, turēdama vīna gāzi.

      – Tas

Скачать книгу