LITMIR.BIZ

Скачать книгу

būs arī viņas mazmeita Čelsija, viņai arī ir trīs gadi, tāpat kā mūsu Kalijai. Čelsija ir Sūzenas dēla Robija meita. Robijs apprecējās ar Treisiju Linnu Bourenu. Man liekas, ka Treisiju tu nepazīsti. Viņa nāk no Pidženfordžas. Jauka meitene. Podniece. Tā bļoda, kurā salikti citroni, ir viņas darbs.

      Šelbija paraudzījās bļodu, kuras piesātināti brūnos sānus rotāja koši zili un zaļi virpuļi. – Skaista.

      – Viņai ir pašai savs ceplis pie mājas. Daži viņas darbi tiek tirgoti pilsētā “Mākslas grēdā”, un tos pārdod arī viesnīcas dāvanu veikalā. Mēs dosim jums ar Treisiju brīvdienu, jo Sūzenai, Čelsijai, Kalijai un man ir sarunāts rotaļu pilns randiņš.

      – Kalijai tas ļoti patiks.

      – Un man tāpat. Kādu laiku es izturēšos alkatīgi un tveršu katru brīdi, ko varēšu pavadīt kopā ar viņu, tāpēc… pacenties man piedot. Ap vienpadsmitiem mēs dosimies projām. Viņas iepazīsies, un tad mēs paēdīsim otrās brokastis. Ja laiks būs labs, mēs viņas izvedīsim ārā.

      – Kalija pēcpusdienā parasti kādu stundu guļ diendusu.

      – Tad viņas pagulēs. Un vari pārtraukt raizēties. Es redzu, ka tu satraucies. – Izslējusi zodu gaisā, Eida Meja piesita ar dūri sev pie gurna. – Man izdevās izaudzināt tevi un divus tavus brāļus. Domāju, ka varēšu tikt galā ar mazu bērnu.

      – Es zinu, ka tu varēsi. Vienkārši… es neesmu viņu izlaidusi no acīm kopš… Pat nespēju iedomāties, cik sen.

      – Tu allaž esi bijusi gudra meitene. Man citāda nemaz nevarētu būt, – Eida Meja piebilda, apgāja apkārt darba letei un uzlika plaukstas Šelbijai uz pleciem. – Mīļo stundiņ! Meitēn, tu taču esi viens vienīgs nervu kamols. Es pierakstīšu tevi pie Vonijas. Tu taču atceries Voniju? Radiniece no tava tēva puses.

      “Ļoti miglaini,” Šelbija nodomāja. Dažādu pakāpju radinieku viņas ģimenē bija pamatīgs pulks.

      – Vonija Geitsa, – Eida Meja turpināja. – Tava tēva brālēna Džeda vidējā meita. Viņa pratīs izdarīt tā, lai tie kamoli pazustu.

      Šelbija noglāstīja mātes roku. – Tev nevajadzētu justies spiestai par mani visu laiku rūpēties.

      – Vai šādos apstākļos tu tā sacītu savai meitai?

      – Nē. – Šelbija nopūtās. – Es viņai sacītu, ka tas bija mans pienākums un vēlēšanās viņai palīdzēt.

      – Nu redzi. Un vēl mazliet, – Eida Meja klusi noteica un noskūpstīja Šelbijas galvvidu.

      – Nākamajās dienās tu pati mazgāsi savus netīros traukus, taču ne šodien. Ko tu vēlētos darīt šajā rītā?

      – Ak… Man vajadzētu izsaiņot mantas.

      – Es nevaicāju, ko vajadzētu izdarīt, – Eida Meja atgādināja, notīrīdama no Šelbijas šķīvja pārpalikumus. – Es teicu – ko tu vēlētos.

      – Tas būs tas pats. Īsti iekārtojusies es jutīšos, kad viss būs savās vietās.

      – Mēs ar Kaliju tev palīdzēsim. Kad atvedīs pārējās tavas mantas?

      – Nekā cita nav. Es atvedu visu.

      – Visu. – Eida Meja apklusa un cieši raudzījās uz meitu. – Mīļā, bija taču vien pāris ceļasomu. Jā, vēl arī Kalijas mantas. Uz kastēm bija uzlīmes. Klejs juniors garāžā izlika ne vairāk kā pusduci kastu.

      – Un ko tad es būtu darījusi ar visām tām mantām, mammu? Pat tad, kad būšu sameklējusi sev māju – turklāt man vispirms ir jāatrod darbs… Pat tad es nevarētu izmantot visas tās lietas. Vai tu zināji, ka ir tādas firmas, kas atsūta darbinieku uz klienta mājām un nopērk visas mēbeles, kas tur atrodas?

      Viņa to pateica gluži ikdienišķi, pat gaiši, pēc tam piecēlās un pieliecās, lai paņemtu Kaliju. Mazā dejoja, rokas augšup pacēlusi. – Māklere man palīdzēja šādu firmu atrast. Šī aģente man bija liels atspaids. Kad visa tā pārdošana būs galā, man laikam vajadzētu aizsūtīt viņai ziedus, vai ne?

      Šis jautājums tomēr nespēja novērst mātes uzmanību, kā Šelbija cerēja.

      – Visas mēbeles? Kāpēc, Šelbij? Tajā milzu mājā bija septiņas guļamistabas un vēl tas kabinets… Es pat nemaz nezinu par visām pārējām telpām. Tā māja gandrīz līdzinājās muižai, kurā es reiz biju, tikai par apskati nebija jāmaksā. Un pavisam jauna… – Eidas Mejas sejā skaidri vīdēja satricinājums un raizes. Viņa ar delnas pamatni paberzēja krūšu kaulu. – Ceru, ka tev par to visu kārtīgi samaksāja.

      – Es sadarbojos ar firmu, kam ir ļoti laba reputācija. Vari man ticēt. Viņi šajā jomā strādā jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Es kārtīgi izpētīju internetā atrodamos piedāvājumus. Zvēru, ka pēc tā visa es varētu dabūt pētnieces darbu, ja vien jau pēc pirmās nedēļas man nerastos vēlēšanās nošauties.

      – Mēs izsaiņosim mantas, Kalij. Vai pirms iešanas prom tu man palīdzēsi?

      – Es palīdzēšu! Man patīk palīdzēt mammītei.

      – Visu laiku labākā palīdze. Nu tad sāksim. Mammu, vai Klejs uznesa kasti ar Kalijas mazajiem drēbju pakaramajiem? Viņas drēbēm es vēl nevaru izmantot tādus, kas ir parastā lielumā.

      – Viņš uznesa visu, kas bija atzīmēts ar Kalijas vārdu. Iešu un paskatīšos.

      – Paldies, mammu! Es tikmēr Kalijas sēdeklīti pārvietošu uz tavu mašīnu.

      – Es jau neesmu vakar dzimusi. – Asā pieskaņa Eidas Mejas balsī liecināja, ka viņa joprojām nav samierinājusies ar domu par pārdotajām mēbelēm. Un viņa vēl nezināja ne pusi no visa. – Mēs ar tavu tēti izmantojām tādu pašu, kad biji maza, – Eida Meja piebilda. – Viss jau ir sagatavots.

      – Mammu! – Šelbija pagāja uz priekšu un ar vienu roku apskāva viņu. – Kalij, tev ir vislabākā vecmamma pasaulē.

      – Mana vecmamma.

      Tas gan novērsa Eidas Mejas uzmanību, tomēr Šelbija zināja, ka mamma vēl ilgi pūlēsies aptvert domu par visu mēbeļu pārdošanu no apmēram tūkstoš kvadrātmetru lielas mājas.

      Bija savāda sajūta, ka meitas nebija blakus un viņa neatradās arī nekur saskatāmā attālumā, taču Kalija ļoti priecājās par rotaļāšanās randiņu. Un, patiesību sakot, bez Kalijas “palīdzības” Šelbija mantu izsaiņošanu un izvietošanu pabeigs divkārt īsākā laikā.

      Ap dienas vidu viņa vairs īsti nezināja, ko iesākt. Mantas bija izsaiņotas, gultas saklātas.

      Ar zināmu nepatiku viņa paraudzījās uz savu klēpjdatoru, tomēr piespieda sevi to iedarbināt. No kreditoriem nekādu ziņu nebija, un tie jau šķita lieliski jaunumi. Par mājas pārdošanu nebija nekā jauna, taču Šelbija arī neko vēl negaidīja. Viņa izlasīja elektroniskā pasta vēstuli no komisijas veikala. Tajā teikts, ka viņi pārdevuši divas ādas jakas, kuras reiz piederēja Ričardam, vēl arī kašmira mēteli un divas Šelbijas kokteiļkleitas.

      Viņa aizsūtīja atbildi ar pateicības vārdiem un piekrita pagaidīt līdz mēneša sākumam, kad viņi nosūtīs čeku uz norādīto adresi.

      Tā kā izkravāšanās bija pabeigta, Šelbija nomazgājās dušā un pārģērbās. Joprojām vēl bija pārāk agrs, lai dotos uz masāžu. “Tā būs īsta paradīze. Un kāpēc es nevarētu aiziet turp kājām? Iznāks lieliska pastaiga.”

      Uzstājīgi smidzināja sīks lietutiņš, debesis izskatījās maigas un pelēkas kā dūmi. Viņai patika pastaigāties lietū. Šelbija uzvilka jaku ar kapuci, uzāva īsus mīkstas ādas zābakus un sniedzās pēc lielās somas.

Скачать книгу