Vēlme - Meredita Vailda

Скачать книгу

ja varētu dabūt dolāru par katru reizi, kad kāda sieviete sāk uz viņu pārāk cieši skatīties, man nebūtu vajadzīgs investoru finansējums.

      – Ak tad visu atlikušo mūžu, ko?

      Saraucu pieri.

      – Vai nav vienalga? Tas ir tikai tāds izteiciens, Allij. Viņa iesmējās, tad pēkšņi aprāvās, kļuva pavisam bāla un sāka stingi raudzīties man garām.

      – Kas noticis?

      – Ak dievs, – viņa izdvesa.

      Strauji pagriezos savā krēslā un tūlīt ieraudzīju Bleiku, kuram līdzās soļoja… viņa brālis.

      Allija izskatījās tā, it kā būtu ieraudzījusi spoku, taču Hīts bija kļuvis daudz veselīgāks nekā līdz šim. Viņa vaigi bija sārti, bet mirdzošās acis ne mirkli nenovērsās no Allijas. Varēja just, kā mainās noskaņa. Es nespēju novērsties no viņiem, gluži tāpat kā viņi abi nespēja novērsties viens no otra.

      Allijas vaigos atkal iesitās sārtums. Noslīdējusi no bāra krēsla, viņa ar trīcošu roku aizlika matus aiz auss. Tad nedroši paspēra dažus soļus uz viņa pusi, un Hīts ar diviem lieliem lēcieniem piesteidzās viņai klāt, cieši apskāva un pacēla viņu gaisā. Allija iespiedzās, un Hīta sejā atplauka plats smaids.

      Viņa cieši apķērās Hītam ap kaklu, piespiedās viņam klāt un vairs neatlaida viņu. Abi palika tā stāvam, šķiet, vairākas minūtes. Kad Allija atkal atrāvās, viņas acīs mirdzēja apvaldītas asaras. Viņa pievilka Hītu sev klāt, lai noskūpstītu, un viņš atsaucās ar tikpat kāru dedzību.

      Mums nebūtu vajadzējis tur atrasties – vai arī viņiem nebūtu vajadzējis tur atrasties –, tomēr bija pilnīgi skaidrs, ka viņi šobrīd spēja redzēt vienīgi viens otru.

      Iebikstīju Bleikam sānos, un viņš pamāja.

      – Iesim paskatīties, vai mūsu galds jau ir uzklāts, – viņš klusi ierosināja.

      Pametuši abus divatā, uzmeklējām zāles pārzini, kura mums tūlīt ierādīja vietas. Es vēl aizvien nespēju atjēgties.

      – Kas tas bija? – Manī joprojām pulsēja adrenalīns. Es ļoti priecājos par Alliju, taču tik strauja notikumu gaita šķita pārāk reibinoša.

      – Viņš ir atgriezies, – Bleiks vienkārši paskaidroja.

      – Uz visiem laikiem?

      – Kamēr vien atkal neiekulsies nepatikšanās.

      Paskatījos uz pāri, kas joprojām stāvēja restorāna otrā galā. Allija smējās un slaucīja asaras, kamēr Hīts viņu apbēra ar ašiem skūpstiem. Viņi izskatījās tik neticami laimīgi. Dažu mirkļu laikā šaubu un bēdu mākonis, kas bija karājies virs manas labākās draudzenes galvas, nu bija izklīdis. Manu prieku par viņu pamazām nomāca joprojām nekliedētās raizes par abu attiecībām.

      – Kā viņam izdevās tik ātri tikt ārā?

      – Es parunāju ar tiesnesi un visu nokārtoju. Viņš iesēdās pirmajā lidmašīnā un atlidoja šurp.

      Tad viņi pienāca mums klāt, izstarodami jūtamu enerģiju. Allija bija pilnīgi pārvērtusies. Viņi abi bija pilnīgi pārvērtušies.

      – Ērika, kāds prieks tevi atkal redzēt!

      Piecēlos un apskāvu Hītu. Arī viņš cieši apskāva mani, tad atkāpās un viegli uzsmaidīja, it kā censtos man kaut ko pateikt bez vārdiem. Varbūt viņš jutās vainīgs, ka dažas pēdējās nedēļas emocionālā ziņā bija burtiski plosījis Alliju. Arī es pasmaidīju. Redzot abu neatvairāmo prieku, pēkšņi vairs nespēju saglabāt atturību.

      – Kā tev gāja? – Klusībā sarāvos. Vai tā vispār drīkstēja jautāt kādam, kurš nupat bija iznācis no rehabilitācijas iestādes?

      – Kolosāli. Tik labi kā nekad.

      Hīta aizrautīgā, pārliecinošā atbilde kliedēja manas raizes, un mēs visi apsēdāmies pie galda. Viņš izskatījās pavisam citāds. Ne jau tikai veselības ziņā vien. Kaut kādā veidā viņš tagad šķita daudz īstāks un neviltotāks.

      Pasūtījām dzērienus un maltīti. Hīts izvēlējās ūdeni. Tūlīt sajutos vainīga, jo biju gribējusi vēl vienu martini.

      – Uzsauksim tostu, – Hīts, kā jau pieklājas, paziņoja, tiklīdz mums tika atnesti dzērieni.

      – Noteikti, – es piekritu.

      – Par ko tad mums vajadzētu iedzert? – Allija gribēja zināt.

      – Par jaunu dzīvi… – Viņa skatiens pievērsās Allijai.

      Viņa raudzījās uz Hītu ar laimē mirdzošām acīm.

      – Par jaunu dzīvi, – viņa klusi apstiprināja.

      Un tas arī bija viss. Tā bija atbilde uz visiem jautājumiem, kas varēja būt radušies par viņu attiecībām pēc Hīta iznākšanas no rehabilitācijas iestādes.

      Man bija zināmi vēl tikai divi tikpat bezcerīgi iemīlējušies cilvēki, un man negribējās pat iedomāties par to, cik satriekta es varētu justies, ja man vajadzētu vairākas nedēļas pavadīt šķirtai no Bleika. Tad es kļūtu par tādu pašu romantisku jūtu peļķīti kā šie abi.

      – Ziniet, tas viss ir noticis īstajā laikā, – es ieminējos. – Allijai rīt jābrauc atpakaļ uz Ņujorku. Varbūt jūs varētu to darīt kopā.

      Hīts viegli ieklepojās, ar elkoņiem atbalstījās pret galdu, aši uzmeta skatienu Bleikam un tad arī man.

      – Patiesībā es kādu laiciņu grasos palikt Bostonā.

      Allija no jauna kļuva bāla.

      – Ko? Kāpēc?

      – Tiesas dēļ. Bleiks panāca, lai mani izlaiž ātrāk, taču man jāpaliek te uz visu to laiku, ko es būtu pavadījis Losandželosas ārstēšanas centrā, un jāpabeidz ārstēties tepat.

      – Bet… – Allija aprāvās.

      Šoreiz nekādu iebildumu nevarēja būt. Hītam jau tāpat bija paveicies par mata tiesu tikt cauri sveikā.

      – Man tas pat prātā nebija ienācis. – Allija atvirzījās no Hīta pirmo reizi, kopš abi bija apsēdušies viens otram blakus, un sāka skatīties taisni uz priekšu.

      – Gan mēs kaut ko izdomāsim, labi? – Hīts klusi sacīja, maigi saņemdams viņas roku.

      Pēc mirkļa Allija norija siekalas un pamāja.

      – Labi.

      Viegli pasmaidījusi, viņa atkal atguva možumu.

      Vakara atlikusī daļa pagāja mierīgi. Mēs saviesīgi tērzējām, dalījāmies ar jaunumiem un apmainījāmies ar dažādiem stāstiem. Hīts uzdeva man jautājumus par darbu, un kļuva skaidrs, cik daudz Bleiks jau bija viņam pavēstījis. Tas, ka viņš bija runājis par mani ar Hītu, neraugoties ne uz attālumu, ne uz apstākļiem, man kaut ko nozīmēja. Tas, ka viņš bija sarīkojis visu šo atkalapvienošanos, nozīmēja vēl vairāk.

      Vēl pirms dažām nedēļām būtu šķitis neiespējami, ka reiz mēs visi četri tā sēdēsim kopā. Bleiks nebija gribējis, lai es biedrojos ar Alliju, kur nu vēl ar Hītu, kurš viņai bija sagādājis tik daudz nepatikšanu. Nu viņš bija paveicis visu iespējamo, lai tikai abi atkal varētu būt kopā. Man tas šķita nesaprotami, tomēr es patiesi priecājos, ka Bleiks to bija izdarījis.

      Mājupceļā Allija un Hīts soļoja mums pa priekšu. Allija ķiķinādama spiedās viņam klāt. Gandrīz vai sāka likties, ka abi tūlīt metīsies skriet uz tuvāko guļamistabu. Iepriekšējā reizē, kad paliku kopā ar

Скачать книгу