LITMIR.BIZ

      Pirmā nodaļa

      – Neticami, ka atkal to daru, – es noteicu.

      Bleiks aplika roku man ap pleciem un pievilka mani sev klāt. Es ļāvos viņa pazīstamajam siltumam. Izgājuši no viņa biroja ēkas, aizsoļojām dažus kvartālus tālāk pa ielu. Viņš noliecās un mierinoši noskūpstīja mani uz vaiga.

      – Šoreiz vairs nebūs nekādas mānīšanās, goda vārds.

      Iesmējos un izteiksmīgi saviebos.

      – Ļoti pārliecinoši.

      Biju viņam gandrīz noticējusi. Dažas pēdējās nedēļas bija izrādījušās spraigas, taču starp mums kaut kas bija mainījies. Es gan mēdzu pajokot, taču tagad Bleikam uzticējos. Pēc visiem kvēlajiem iebildumiem un izmisīgajiem mēģinājumiem cīnīties pret savām jūtām es beidzot biju ļāvusi viņam pienākt man tuvu klāt – vismaz tuvāk nekā jebkuram citam –, un man vēl nekad tas nebija šķitis tik pareizi.

      Viņš uzzibināja draisku smaidu.

      – Neraizējies. Man nemūžam nebūtu izdevies vēlreiz pierunāt Fionu dabūt gatavu tādu triku.

      Ģērbusies baltās, pusgarās biksēs un tumši zilā šifona blūzē bez piedurknēm, Bleika māsa Fiona mūs jau gaidīja pie ieejas kādā neparastā kafejnīcā. Virs tās durvīm uz gravētas izkārtnes bija uzraksts “Moka”. Kāds jauns apmeklētājs atgrūda durvis plaši vaļā, un pa tām izplūda piesātināts svaigi maltas kafijas un šokolādes aromāts, liekot man priecīgi sarosīties. Biju jau gandrīz aizmirsusi par mūsu sākotnējo nodomu, kad Fiona aicinoši pamāja uz vienkāršām durvīm līdzās kafejnīcai.

      – Mums jāiet augšā.

      Sekojām viņai augšup pa šaurām kāpnēm, kas veda uz otro stāvu.

      – Kam pieder šī ēka, Fiona? – Mēģināju runāt saviesīgi, bet kuru gan man izdotos piemuļķot? Tas, ka mēs atradāmies dažu īsu soļu attālumā no pastāvīga kofeīna avota, jau tāpat bija būtiski izšķirošs nosacījums, taču Fiona zināja, kāda bija mana nostāja attiecībā uz īrēšanu no Bleika vai kāda no viņa uzņēmumiem. Es Bleikam uzticējos, tomēr viņš vēl aizvien apņēmīgi centās katrā izdevīgā brīdī līdz pēdējam sīkumam iesaistīties manos lietišķajos darījumos.

      Arī pašam Bleikam netrūka dažādu pretrunu. Vienubrīd viņš spēja būt mīļš un aizkustinoši maigs, bet jau nākamajā mirklī ar savu noslieci uz slimīgu kontroli novest mani līdz ugunīgam niknumam. Dienā viņš varēja velnišķīgi piekasīgi pārbaudīt katru mana augošā uzņēmuma niansi, bet vakarā, tiklīdz bijām iegājuši pa mājas durvīm, gultā novest mani līdz neprātam. Jāatzīst, dažreiz man bija vajadzīgs gan viens, gan otrs, tomēr man vēl aizvien nebija īsti skaidrs, ko domāt par šādu kundzību manā dzīvē. Man bija briesmīgi bail ļaut Bleikam tuvoties, tomēr es pamazām mācījos kļūt atklātāka un uzticēties viņam tik, cik vien spēju.

      Šodien kāda daļa no manis, tā daļa, kurai bija vajadzīga neatkarība un nošķirtība no Bleika, vēlējās būt pilnīgi pārliecināta, ka viņš negrasās mani vēlreiz piemānīt.

      – Es varu apliecināt, ka Bleikam no šī īpašuma nepieder nekas, – Fiona apgalvoja.

      Tas viss, protams, izklausījās ļoti jauki, taču vēl pavisam nesen viņa bija man iemānījusi skaisti izremontētu dzīvokli tai pašā bagātnieku rajona mājā, kas ne vien piederēja Bleikam, bet arī kalpoja viņam par mājvietu. Šaurā robeža, kas šķīra mūsu privāto dzīvi no darba, jau tāpat bija pietiekami izplūdusi. Šoreiz biju stingri apņēmusies nepiekāpties.

      – Prieks dzirdēt.

      Fiona parakņājās pa somiņu. Par spīti bažām, manas cerības pieņēmās spēkā. Viņa atslēdza durvis, un mēs iegājām telpā. Garā istaba bija maza, vismaz salīdzinājumā ar Bleika mājokli. Lai gan šī telpa bija sasmakusi un tai bija steidzīgi nepieciešama apkopēju komanda, viss tomēr izskatījās daudzsološi. Bleiks man aiz muguras nopūtās.

      – Paklau, Fiona, vai tas patiešām ir labākais, ko tu spēj piedāvāt?

      Viņa uzmeta brālim aizkaitinātu skatienu.

      – Mēs – Ērika un es – apspriedām viņas iespējas, un, ņemot vērā

Скачать книгу