LITMIR.BIZ

Скачать книгу

atstādams mūs vienus.

      Izbadējusies pēc spraigu notikumu pilnās dienas, ķēros pie maltītes, izbaudīdama katru dievišķīgo kumosu.

      – Cik saprotu, tu nevēlies stāstīt man par savu dzīvi?

      Pirms atbildes viņš brīdi klusēja, veltīdams visu uzmanību ēdienam un izvairīdamies no mana skatiena.

      – Galvenajos vilcienos tu jau esi visu izlasījusi. Ko lai vēl tev pastāsta?

      – Kā lai es uzzinu, kā gūt neprātīgus panākumus, ja tu man nevēlies atklāt visus savus noslēpumus? – Jautājoši ielūkojos viņam acīs, vēlēdamās, kaut viņš man pastāstītu kaut ko vairāk, kaut ko tādu, ko nebija iespējams atrast internetā.

      Viņš nopūtās un pieglauda matus.

      – Es izstrādāju programmu nodrošinājumu bankām, pārdevu to un tagad, lai nosistu laiku, ieguldu līdzekļus citos, lielākoties veiksmīgos riska pasākumos. Vai pietiks?

      – Ne gluži, – godīgi atteicu.

      – Kādā veidā Allija ir iesaistīta tavā biznesā?

      Man gribējās uzzināt kaut ko vairāk par Bleika bēdīgi slaveno pagātni, tomēr nolēmu, ka pie tās atgriezīšos vēlāk, jo šķita, ka viņš par to īsti nevēlas runāt, turklāt vēl aizvien nebiju pa īstam beigusi uz viņu dusmoties.

      – Patiesībā tieši viņa iedvesmoja mani izveidot vietni. Ir pagājuši trīs gadi, un man šķiet, ka beidzot esmu no viņas iemācījusies visu, kas būtu jāzina par modi, lai gan viņa vēl aizvien uzstājīgi turpina ieteikt man tērpus. Lai nu kā, tagad viņa nodarbojas ar mūsu uzņēmuma mārketingu. Tieši viņai var pateikties par to sakaru izveidošanu, kuru dēļ esam tikušas pie lielākās daļas savu maksājošo klientu.

      – Tomēr tu teici, ka viņas iesaistīšanās ir atkarīga no finansējuma.

      – Allijas vecāki cer, ka viņa atradīs sev kādu darbu, kur viņai maksās lielāku algu, nekā mēs šobrīd varam atļauties, un tāpēc viņai nekas cits neatliks, ja vien mēs nedabūsim finansējumu vai nesāksim straujāk attīstīties. Viņa ir bijusi uz darba intervijām Ņujorkā, un, ja mums nekas neiznāks, tad beigu beigās tieši tur viņa arī nokļūs.

      – No kādiem līdzekļiem tu šobrīd finansē savu vietni?

      – Godīgi?

      Viņš viegli pašūpoja galvu.

      – Šī nav prezentācija. Man gluži vienkārši gribas zināt.

      – Vietnes ienākumi tiek papildināti ar manis saņemto mantojumu, un, pateicoties manai brīnišķīgajai izglītībai, tā apjoms beidzot ir sācis sarukt.

      – Tu noteikti neesi pirmā, kas liek lietā savus privātos līdzekļus, lai īstenotu kādu sapni.

      Šampanietis bija mani sasildījis. Šis dzēriens ļāva man patīkami atslābt tā cilvēka klātbūtnē, kurš bija paradis mani kaitināt. Tomēr tagad viņš izturējās pārsteidzoši jauki, vismaz tad, kad mēs nerunājām par viņu pašu.

      Kad maltīte bija galā, Bleiks nometa savu salveti uz galda un no jauna piepildīja mūsu glāzes. Dārgā sārtā šampanieša pudele beidzot bija tukša. Strauji paņēmis savu glāzi, viņš piecēlās un sniedza man roku.

      – Nāc man līdzi.

      Nedroši satvēru viņa plaukstu, un viņš aizveda mani pie koši baltajiem ādas dīvāniem, kas atradās plašās galvenās telpas otrā galā. Es apsēdos, un viņš iekārtojās uz blakus dīvāna, noslidinādams ceļgalu man gar kāju, lai pagrieztos ar seju pret mani.

      – Tātad augstskola ir pabeigta, un tagad tu esi vērsusies pie Maksa. Kas notiks tālāk?

      – Tas ir miljons dolāru vērts jautājums.

      – Šajā gadījumā tas gan drīzāk ir divus miljonus vērts, – viņš aizrādīja.

      – Tiesa gan. Es īsti nezinu. Nākamnedēļ man ir jāizvācas no kopmītnēm, tāpēc droši vien vajadzēs ļoti ātri izdomāt, ko darīt tālāk.

      – Manuprāt, tu izskaties pēc cilvēka, kuram viss noteikti izdosies, lai kā tas arī notiktu. – Viņš aizlika man aiz auss matu šķipsnu, viegli pieskārās manam nokarenajam auskaram un ļāva rokai noslīgt uz dīvāna atzveltnes.

      Es saraustīti ieelpoju, būdama pārliecināta, ka viņš to bija pamanījis.

      – Ko tu šovakar vēlies darīt? – viņš klusi noprasīja, nesteidzīgi pārlaizdams man skatienu.

      Es nosarku, it kā viņa acis būtu spējušas tieši ietekmēt mana ķermeņa temperatūru. Man kļuva neciešami karsti. Nebiju tik naiva, lai domātu, ka šis vakars tomēr nebeigsies Bleika gultā, taču biju sākusi zaudēt šajā cīņā nedaudz ātrāk, nekā biju iecerējusi. Uzvedoties mazliet atturīgi, es gandrīz vienmēr spēju gādāt, lai viss notiktu saskaņā ar maniem noteikumiem, bet šobrīd Bleika klātbūtnē par atturību nevarēja būt ne runas.

      – Kā būtu ar vēl vienu glāzi?

      Viņš svārstījās, ar pirkstgaliem viegli glāstīdams manu kailo plecu.

      – Protams, bet, ja tu no rīta nespēsi pastaigāt, man labāk patiktu, ja tas būtu manis dēļ.

      Ak dievs. Viņa vārdu izraisītie prāta tēli vairs neļāva man saprātīgi domāt. Uz mirkli aizvēru acis, klusībā samierinādamās ar to, kam šonakt vajadzēja notikt.

      – Kā būtu ar nelielu ekskursiju? – es pavaicāju, tikai ar pūlēm spēdama parunāt.

      Viņš pacēla uzacis.

      – Pa Lasvegasu?

      Es iesmējos.

      – Kā būtu, ja mēs sāktu ar šo luksusa numuru?

      Viņa zaļās acis satumsa. Viņa skatiens noslīdēja lejup pār manu augumu un atkal atgriezās pie manas sejas. Viņš viegli iekoda sev lūpā un atkal to atlaida.

      – Vai to tu vēlies?

      Starp mums kaut kas notika. Man aizrāvās elpa, ieraugot viņa acīs degošo iekāri. Vēlme sajust viņa roku un lūpu pieskārienu kļuva nepārvarama un visaptveroša. Ar katru mirkli šādas rīcības sekas man šķita aizvien nenozīmīgākas.

      Klusēdama pamāju. Viņš piecēlās, satvēra manu roku un uzvilka mani sev līdzi.

      – Labi, tad dosimies ekskursijā.

      Viņš izvadāja mani pa masāžas telpām, trauku glabātavām un viesu guļamistabām. Visu telpu krāšņums bija tikpat neaptverams kā cena, ko viņš noteikti bija samaksājis par šo numuru.

      Pa kāpnēm ar zeltītām margām mēs nesteidzīgi uzgājām uz otro stāvu, kur atradās galvenā guļamistaba, vēl viena ēkas stūrī izvietota telpa ar stikla sienām. Viņš palika stāvam uz sliekšņa. Es devos tālāk, jo mani vilināja pilsētas ainava, kas manī vēl aizvien izraisīja bijību.

      – Es varētu pierast pie šāda skata.

      – Es arī, – viņš klusi sacīja.

      Nu jau viņš atradās pietiekami tuvu, lai varētu man pieskarties, tomēr tas nenotika. Viņš bija solījis uzvesties kā džentlmenis un tagad bija nolēmis neizturami cieši turēt šo solījumu. Spriedzes pilnajā pauzē es gaidīju, kad viņš sāks rīkoties, taču ar katru mirkli starp mums valdošā spriedze un seksuālā enerģija kļuva aizvien taustāmāka.

      Ļāvu vaļu pirmīt aizturētajai elpai.

      Pie joda.

      Šampanieša iedrošināta, sataustīju savas plānās kleitas apakšmalu. Saņēmusi saujā auduma kārtas, pārvilku kleitu pāri galvai un paliku stāvam ar kailām

Скачать книгу