Lielie mazie meli - Laiena Moriartija

Скачать книгу

esam māsas! Mēs varētu būt dvīnes, tāpat kā Džošs un Makss!

      – Ja jau esam sākuši par to runāt, vai tu jau esi satikusies ar Selesti kopš viņu atgriešanās no Kanādas? – Eds noprasīja. – Perijs savā Facebook profilā ir ielicis fantastiskas fotogrāfijas. Mums arī vajadzētu kādu dienu nosvinēt baltus Ziemassvētkus. Tad, kad būsim laimējuši loterijā.

      – Brrr, – Medelaina nodrebinājās. – Viņi izskatījās nosaluši.

      – Neviens neprastu braukt ar sniegadēli tik labi kā es, – Freds sapņaini noteica.

      Medelaina nodrebinājās. Freds bija viņas mazais adrenalīna narkomāns. Ja kaut kur varēja uzrāpties, viņš tur rāpās. Medelaina vairs nespēja mierīgi noskatīties, kā viņš brauc ar skrituļdēli. Septiņu gadu vecumā, būdams tievs kā diegs, viņš meta kūleņus, griezās un lidoja tā, it kā būtu divreiz vecāks. Skatoties televīzijas pārraides, kurās nesatricināmi mierīgi puiši stāstīja par to, kā nesen bija lēkuši no liela augstuma, kāpuši klintīs vai visiem spēkiem centušies kādā citā veidā padarīt sev galu, Medelaina nodomāja: “Gluži kā Freds.” Viņš pat izskatījās tieši tāds pats kā šie puiši: ar pārāk gariem, nekoptiem sērfotāja matiem.

      – Tev jāaiziet pie friziera, – viņa aizrādīja.

      Freds nepatikā sarauca vasarraibumaino degunu.

      – Nav vis!

      – Es piezvanīšu Zigija mammai, – Medelaina uzrunāja Kloī, – un norunāšu tikšanos.

      – Medelaina, vai tu esi pārliecināta, ka tā ir laba doma? – Eds klusi ievaicājās. – Izklausās, ka viņš varētu būt drusku nevaldāms. Vai tad viņš nebija tas, kurš… nu, tu saproti.

      – Tas vēl nav skaidri zināms, – Medelaina atteica.

      – Bet tu taču teici, ka Amabella Kleina no visiem rindā nostādītajiem puikām parādīja tieši uz viņu.

      – Zini, arī agrāk policijai ir gadījies nostādīt rindā cilvēkus, un tad kāds ir parādījis uz to, kurš nav vainīgs, – Medelaina aizrādīja.

      – Ja tas puika Kloī kaut pirkstu pieliks…

      – Ak, dieva dēļ, Ed, – Medelaina pārtrauca. – Kloī pati spēj par sevi parūpēties! – Viņa paskatījās uz Ebigeilas šķīvi. – Kāpēc tu neēd?

      – Mums patīk Renāte un Džofs, – Eds nerimās. – Un, ja viņu meita apgalvo, ka tas puika, tas Zigijs, ir nodarījis viņai pāri, tad mums vajadzētu viņus atbalstīt. Zigijs. Kas tas vispār ir par vārdu?

      – Renāte un Džofs mums nemaz tik ļoti nepatīk, – Medelaina atcirta. – Ebigeila, ēd!

      – Vai tad ne? – Eds izbrīnījās – Man šķita, ka Džofs man patīk.

      – Tu viņu tikai paciet, – Medelaina sacīja. – Viņam patīk vērot putnus, Ed, nevis spēlēt golfu.

      – Ak tā? – Eds izskatījās vīlies. – Vai tu par to esi pārliecināta?

      – Tu esi viņu sajaucis ar Geretu Hedžeku.

      – Ak tā? – Eds sarauca pieri.

      – Tieši tā, – Medelaina apstiprināja. – Kloī, izbeidz vicināt dakšiņu. Freds nupat gandrīz palika bez acs. Vai tu nejūties labi, Ebigeila? Vai tāpēc tu neēd?

      Ebigeila nolika nazi un dakšiņu.

      – Es laikam kļūšu par vegānu, – viņa svinīgi paziņoja.

      Bonija arī bija vegāne.

      – Tikai pār manu līķi, – Medelaina norūca.

      Vai vismaz pār kādas citas līķi.

      Tea: Jūs taču zināt, ka Medelainai no pirmās laulības ir četrpadsmitgadīga meita Ebigeila? Man ir tik žēl to bērnu, kuru vecāki ir šķīrušies, un jums? Es tik ļoti priecājos, ka maniem bērniem ir stabila ģimenes vide. Nemaz nešaubos, ka Medelaina un Bonija viktorīnas vakarā sastrīdējās Ebigeilas dēļ.

      Hārpera: Es pat dzirdēju, kā Medelaina saka: “Šis vakars vēl nebūs pagājis, kad es kādu nogalināšu.” Es nospriedu, ka tam ir kāds sakars ar Boniju. Protams, es jau negrasos uz kādu norādīt.

      Bonija: Jā, Ebigeila ir mana pameita, un tā ir pilnīga taisnība, ka Ebigeilai ir dažas, nu, problēmas, tipiskas pusaudžu problēmas, taču mēs ar Medelainu sadarbojāmies kā vienota komanda, lai tās atrisinātu. Vai jūtat citronu un mirtes smaržu? Es pirmo reizi iemēģinu jaunu vīraku. Tas palīdz uzveikt stresu. Dziļi ievelciet elpu. Tieši tā. Neapvainojieties, taču izskatās, ka jums vajadzētu atbrīvoties no stresa.

      Trīspadsmitā nodaļa

      Šī bija viena no tām dienām. Viņi bija noturējušies ilgi. Jau labu laiku pirms Ziemassvētkiem. Selestei bija izkaltusi mute. Tā šķita tukša. Galva viegli smeldza. Sekodama zēniem un Perijam, viņa šķērsoja skolas pagalmu, turēdamās stīvi un piesardzīgi kā gara, trausla glāze, no kuras draud izlīt šķidrums.

      Viņas sajūtas bija ārkārtīgi saasinājušās. Siltā gaisa pieskāriens kailajām rokām, sandaļu siksniņas starp kāju pirkstiem, vīģes koka lapas, kas asi izcēlās uz zilo debesu fona. Spēcīgas izjūtas, līdzīgas tām, kas pārņem, kad esi nesen iemīlējusies, atklājusi, ka esi stāvoklī, vai pirmo reizi sēdusies pie stūres automašīnai, kas pieder vienīgi tev. Viss šķita tik nozīmīgs.

      – Vai jūs ar Edu mēdzat ķildoties? – viņa reiz bija pavaicājusi Medelainai.

      – Kā suns ar kaķi, – Medelaina bija priecīgi attraukusi.

      Selestei nez kāpēc bija kļuvis skaidrs, ka viņa runā par kaut ko pilnīgi citu.

      – Vai mēs varam vispirms parādīt tētim kāpelējamos stieņus? – Makss sauca.

      Lai gan mācībām bija jāsākas pēc divām nedēļām, skolas formas tērpu veikals šorīt tika atvērts uz divām stundām, lai vecāki varētu iegādāties visu, kas nepieciešams jaunajam mācību gadam. Perijs bija paņēmis brīvdienu, lai pēc tam, kad zēni būs tikuši pie skolas formas tērpiem, kopā ar viņiem varētu doties nirt.

      – Protams, – Seleste sacīja Maksam. Viņš aizskrēja, un, noskatīdamās viņam pakaļ, Seleste pēkšņi saprata, ka tas nemaz nebija Makss, bet gan Džošs. Viņa bija kļuvusi izklaidīga. Viņa domāja, ka pārāk stipri koncentrējas, taču patiesībā viņa to darīja nepietiekami.

      Perijs ar pirkstu pārvilka pār Selestes roku, un viņa nodrebēja.

      – Kā tu jūties? – viņš noprasīja un pacēla saulesbrilles, lai Seleste varētu redzēt viņa acis. To baltumi bija ļoti tīri. No rītiem pēc ķildām viņas acis vienmēr bija sarkanas, toties Perijam tās vienmēr bija skaidras un mirdzošas.

      – Ļoti labi, – Seleste uzsmaidīja viņam.

      Arī Perijs pasmaidīja un pievilka Selesti sev klāt.

      – Tu šajā kleitā izskaties tik skaista, – viņš klusi pačukstēja viņai pie auss.

      Nākamajā dienā viņi vienmēr izturējās tieši tā: maigi un bikli, it kā abi kopā būtu pārdzīvojuši kaut ko briesmīgu, kādu dabas katastrofu, no kuras par mata tiesu pamanījušies izglābties.

      – Tēti! – Džošs iespiedzās. – Nāc, paskaties uz mums!

      – Nāku! – Perijs atsaucās. Ar dūrēm padauzījis sev pa krūtīm gluži kā gorilla, viņš uzmeta kūkumu, ļāva

Скачать книгу