LITMIR.BIZ

Скачать книгу

esmu otrs traips. – Smaids kļuva platāks. – Vai apsoli nevienam neteikt ne vārda, ja es tev atklāšu noslēpumu? – Piespiedusi sevi pamāt ar galvu, es tomēr nebiju pārliecināta, ka vēlos to zināt. – Džūlija guldzoši iesmējās. – Nu labi. Mēs ar Rodrigo… Mēs esam mīlnieki. Un es gaidu viņa bērnu.

      Spēji ievilkusi elpu, es nepaguvu savaldīties un izgrūdu: – Bet tu taču esi precējusies!

      – Un? Vai tu domā, ka vīra dēļ man nevar būt mīļākais?

      Uz tādu apgalvojumu ir grūti atbildēt. Protams, Džūlijai bija taisnība; man trūka pieredzes šādos jautājumos, bet es zināju, ka dažas laulātas sievietes pārkāpj solījumus. Man jau bija radušās aizdomas brīdī, kad Džūlija stāstīja par mana tēva viltīgo darbošanos konklāvā. Tās bija slepenas ziņas, par kurām viņai nevajadzētu pat nojaust. Tomēr šāds apstiprinājums neko neatviegloja.

      – Vai Huans zina? – es piepeši iejautājos, un Džūlijas sejā pavīdēja bailes.

      – Kāpēc tu to jautā? – Džūlija noprasīja, bet negaidīja manu atbildi un nicīgi saknieba lūpas. – Iespējams. Varbūt Rodrigo viņam pateica. Tas izskaidrotu, kāpēc viņš laukumā pret mani izturējās tik rupji un nodeva mani tā mežonīgā turka rokās. Tavs brālis ir greizsirdīgs un vēlas, lai jūsu tēvs mīlētu tikai viņu. Reiz pat mēģināja mani savaldzināt, un es atteicos. Nedomāju, ka viņam kāds kaut ko ir liedzis… vismaz sievietes.

      Džūlija atkal pievērsās spogulim. Viņa iztaisnoja muguru, pētīdama vēderu, kas man šķita tikpat plakans kā vienmēr, un es piepeši apjautu, ka man viņa nepatīk.

      – Adriāna noteikti zina, – es ieminējos. – Viņa tevi nosauca par traipu.

      – Jā, viņa zina. – Nelikās, ka Džūliju tas satrauktu. – Viņa palīdzēja visu nokārtot, aizsūtot manu vīru uz ģimenes īpašumu Bazanello drīz pēc mūsu kāzām. – Džūlija iesmējās. – Rodrigo uz to uzstāja. Teica, ka negribot, lai viņam kāds stātos ceļā un nikni skatītos…

      – Izbeidz! – es salti pavēlēju. – Beidz par viņu tā runāt. Viņš ir mūsu pāvests.

      Džūlija pagriezās pret mani, uzlikusi plaukstu uz gurna. – Ak, nabaga bērns! Pāvests ir vīrietis. Rodrigo nemainīsies tikai tāpēc, ka tagad viņam pirkstā ir pāvesta gredzens. Pavisam pretēji. Viņš man atklāja, ka grasās mūs pārcelt uz jaunu namu pie Vatikāna, lai apciemotu, kad vien gribēs.

      – Mūs? – es atkārtoju.

      – Jā, tevi un mani. Es jau teicu, ka tu būsi iekārotākā sieviete viņa galmā, bet es būšu viņa bērna māte un esmu pelnījusi vismaz pati savu namu. – Džūlija kā vērtējot nopētīja mani. – Atpūties. Tu esi bāla, un mums šovakar jāapmeklē svētku mielasts. Tev jāizskatās lieliski. – Viņa devās pie durvīm. – Starp citu, vairs nedomā par savu saderināšanos ar spāni. Neievērojams Valensijas augstmanis nav pietiekami labs pāvesta meitai. Šobrīd jau visi Itālijas aristokrāti gatavojas tevi bildināt. Tu patiešām esi iekārota. Jau pavisam drīz būsi laulāta. – Viņa pasmaidīja, bet šajā izteiksmē bija kaut kas plēsīgs. – Iztēlojies šīs kāzas! Šovakar uzvelc zaļo zīda tērpu. Rodrigo patīk tevi redzēt šajā krāsā.

      Es sastingusi stāvēju, kamēr Džūlija aizgāja.

      Viņa bija pavedinājusi manu tēvu. Es domāju, ka esmu tēva dzīves kodols, viņa mīļotā meita, drīzumā viņa galma princese, bet Džūlija viņu nozaga. Viņa dāvās manam tēvam bērnu un aizēnos katru manu soli. Nebija svarīgi, vai es iziešu par sievu pie Valensijas augstmaņa vai nē. Džūlija parūpēsies, lai mana dzīve aizritētu viņas ēnā un man tiktu nokārtota cita savienība.

      Mani pārņēma bezpalīdzības kurināts naids. Es patiesi vēl biju bērns, tikpat bezspēcīga kā vienmēr.

      Bet tagad es biju nokļuvusi tādas sievietes varā, kurai vairs nespēju uzticēties.

      4. nodaļa

      Lāpas apgaismoja naksnīgās debesis, un svaigā citrusu smarža atvairīja moskītus, kas mūs mocīja vasarās. Kalpotāji nesa prom ēdiena atliekas – garšaugos ceptu jēru, pāvu, mežacūku un vēršgaļu, kā arī vīnu un marcipānu, ar ko pietiktu veselam leģionam. Reiz nevainojami baltie un tagad vīna traipu izraibinātie Venēcijas galdauti sedza garos galdus iekšpagalmā. Kalpotāji nesa galdautus prom, lai iemērktu verdoša urīna mucās.

      Viesi sāka pulcēties Adriānas namā drīz pēc saulrieta. Mūs apsēda brālēni un radi, par kuriem nebiju pat dzirdējusi, un daudzi augstmaņi, kas vēlējās izmantot mūsu dzimtas piepešo veiksmi. Viņi zvilnēja uz spilveniem lodžijā, baudot vēso pūsmu no Tibras, vai arī pastaigājās pa dārza takām.

      Kaut gan tobrīd dusmojos uz Džūliju, es paklausīju viņas padomam un uzvilku zaļo zīda tērpu, pievienojot dzeltena satīna piedurknes. Pantalīzija sakārtoja manus matus sprodziņās ap seju. Smagās cirtas bija saliktas tīkliņā, ko rotāja viena vienīga pērle. Pantalīzija teica, ka izskatos skaista, jo tas bija viņas pienākums; nopētījusi savu atspulgu, es nolēmu viņai ticēt. Vaigi bija pārāk tukli, un mute pārāk plata, turklāt augums vēl bija saglabājis bērnības apaļīgumu, bet es sevi mierināju ar domu, ka savam vecumam esmu labi veidota un man piestāv tērps.

      Ieņēmusi vietu zālē blakus Adriānai, es sveicināju viesus. Huans stāvēja Adriānai kreisajā pusē, nomazgājies un ģērbies melnā samtā ar jostu, ko rotāja zelta bārkstis. Pie tās bija piestiprināts grezns turku duncis. Arī viņš pieņēma viesu slavinājumus un apbūra visus ar savu smaidu, it kā pirms dažām stundām nebūtu sacirtis cilvēku gabalos.

      Jutos atvieglota, jo Džūlija nemēģināja iesaistīt mani sarunās. Viņa bija ģērbusies greznā, tumši sarkanā zīda tērpā, un ap kaklu viņai mirdzēja briljanti. Džūlija apspriedās ar viesiem. Arī mana māte savā melnajā, pārāk šaurajā samta tērpā turējās nomaļus un skarbi izrīkoja kalpotājus, tik tikko pievēršot uzmanību savam vīram, sinjoram Kanālem, kurš atveda manu desmit gadus veco brāli Džofri.

      Mazā Džofres sarkanīgi zeltainie mati krita pār vasarraibumiem nosēto pieri, bet druknais augumiņš ietērpts dzeltenbrūnā kamzolī un šosēs. Mani redzot, viņš atplauka smaidā, un es viņu sirsnīgi apskāvu. Kad viesi ieņēma vietas, es liku brālim apsēsties man blakus.

      – Vai atnāks arī tēvocis Rodrigo? – Džofre dedzīgi jautāja, un es pasmaidīju, slēpjot skumjas, ko raisīja viņa vārdi. Brālis vēl dzīvoja pie Vannocas un nezināja, ka mīļotais “tēvocis”, ko viņš dievināja, patiesībā ir mūsu tēvs.

      – Man stāstīja, ka drīz viņš būs klāt, – es atbildēju. – Tev jāuzvedas ļoti labi. Nevajā Arančīno un nebaro suņus zem galda, skaidrs?

      Viņš svinīgi apsolīja, bet es tik un tā sēdināju viņu sev blakus, lai varētu sagriezt viņa gaļu un atšķaidīt vīnu. Kaut gan biju apliecinājusi, ka tēvs ieradīsies, mielasta sākumā tas vēl nebija noticis. Toties Huans aicināja visus iedzert par mūsu tēva veselību un ilgi runāja par jauno laikmetu, kas skāris Romu. Tajā gaisīs samaitātība un tiks atjaunota Jēzus kārtība. Šie vārdi bija paredzami, bet to izpildījums šķita pārsteidzošs. Huans draudīgi aplūkoja visus sanākušos, it kā meklējot ienaidniekus. Man šķita, ka daži viesi nodrebēja – acīmredzot zināja par notikumu pie mūsu vārtiem. Uz ceļa vairs nebija nekādu pierādījumu, jo Tomazo izpildīja manas mātes pavēli, bet es nešaubījos – ja Huans varētu panākt savu, algotā pulgotāja galva tobrīd būtu uz mūsu vakariņu galda kā baiss brīdinājums.

      Pēc daudzām dzīrēs pavadītām stundām mums beidzot ļāva aiziet, un es ievedu Džofri dārzā, lai aizbēgtu no baumot kārajām

Скачать книгу