LITMIR.BIZ

Скачать книгу

priecājoties, ka atkal esam kopā. – Piedod, ka nerakstīju vēstuli. Tēvs aizliedza. Viņš pavēlēja netraucēt tevi, kamēr pats nebūs nolēmis tevi aicināt.

      – Es tev piedodu, – Čezāre noteica un izņēma no azotes nelielu sainīti. – Ja jau tu nevari darīt neko aizliegtu, es laikam nedrīkstu tev atdot šo?

      Man aizrāvās elpa. – Kas tas ir? Parādi! Vai Petrarkas dzeja?

      – Kaut kas vēl labāks, – Čezāre atbildēja. Es sniedzos pēc sainīša, bet viņš graciozi atkāpās, turot grāmatu paceltu. – Vispirms tev dāvana ir jānopelna. Vai atceries, kā bērnībā tirgojāmies? Es tev pasniedzu dāvanu, bet tu man…

      – Deju! – Es sāku smieties.

      – Tieši tā. Pizā mums ir tikai utis, saziedējusi maize un lūgšanas. Daudz lūgšanu. Man reti izdodas baudīt dzīvi, it īpaši kopā ar skaisto māsu. – Viņš salika rokas pie krūtīm un tēloti nopūtās. – Vai dejosi ar mani, Lučija?

      – Šeit? – es jautāju un palūkojos pār plecu, lai pārliecinātos, ka esam pietiekami tālu no pils un neviens mūs neredzēs. – Vai tad atdosi man grāmatu?

      – Jā! – Čezāre satvēra manu roku. – Atdošu, kaut gan tu kopā ar visiem pārējiem nolēmi mani aizmirst. – Viņš apvija rokas man ap vidukli un ieveda dziļāk starp kokiem. Zem kājām čirkstēja veci, zemē iemīti drupu putekļi, un mēs sākām atkārtot pavanas soļus. – Neviens par mani neiedomājās, – Čezāre sūkstījās. – Es biju spiests dzīvot semināra cellē kopā ar Mediči, kurš nemitīgi bojāja gaisu. Turklāt, – viņš pacēla balsi, jo es sāku smieties, – mūsu tēvs piešķīra Alesandro Farnezem kardināla amatu viņa netiklās māsas dēļ, bet man, dzimušam Bordžam, ir aizliegts spert kāju Romā.

      Es spēji apstājos. – Tu zini… par tēvu un Džūliju?

      – Diemžēl jā. Kā jau teicu, man ir avoti.

      – Vai tas tevi apbēdina? – Es noglāstīju viņa vaigu, ko sedza asi rugāji.

      Viņš domīgi nopētīja mani. – Vai vajadzētu?

      – Nē, – es noteicu, bet biju cerējusi uz citu atbildi, jo šī ziņa apbēdināja mani.

      Čezāre sniedza man sainīti. – Vai neatvērsi dāvanu? Es atvedu to no Pizas un slēpu no mātes. Viņa izkravāja manas mantas un uzstāja, ka pati mazgās netīrās šoses.

      Vairs nekavēdamās, es atplēsu iepakojumu un aplūkoju grāmatas sarkano ādas iesējumu, tad atvēru pirmo lapu un izdvesu: – “Dekamerons”! Klosterī tas ir aizliegts. – Es pacēlu skatienu. – Mūķenes dēvē Bokačo par pagānu, kurš slavina miesas baudas kā pārākas par gara tikumiem.

      Čezāre saviebās. – Ne jau velti mēs sakām: “Māte baznīca.” Tāpat kā Vannocai, tai patīk liegt mums zināšanas. Labāk paslēp to arī no Adriānas. Viņai nepatiks.

      Es apskāvu brāli. – Pateicos, Čezāre! Es to glabāšu. – Drēbes padarīja viņu kalsnu, bet zem tām bija jūtams spēcīgs, muskuļots augums. Kaut gan viņš sūdzējās par garlaicību Pizā, bija redzams, ka viņš nav pametis novārtā fiziskus vingrinājumus.

      – Vai tu saproti, ka nekas no šonedēļ notikušā nemainīs manu likteni? – Čezāre jautāja. – Kaut gan sēž Svētā Pētera tronī, tēvs tik un tā grib atdot Huanam visu, kas pienākas man.

      Mana sirds sažņaudzās, un es atkāpos. – Vai tāpēc tu ieradies? – Viņš neatbildēja, un es brīdināju: – Čezāre, neradi tēvam nepatikšanas! Tu zini, ko viņš teica…

      – Jā, jā. Gandijas hercogiste Spānijā nepieder man. Karaliene Izabella un karalis Fernando to piešķīra mūsu vecākajam brālim viņa drosmes dēļ, bet Pedro gāja bojā krusta karā pret mauriem, un Gandija pieder jebkuram, ko tēvs uzskata par titula cienīgu. Zinu. To visu es jau esmu dzirdējis.

      – Vai tiešām? Tu nekad neesi teicis, ka piekrīti.

      – Tā nav. Bet māte pastāstīja, ka tēvs lūdzis karalienei Izabellai piešķirt hercogisti Huanam. – Čezāres balss saspringa. – Es gaidīju piecus gadus kopš Pedro nāves. Piecus gadus tēvam bija iespēja uzklausīt saprāta balsi un atzīt, ka viņa pirmdzimtā dēla īpašums pienākas man, otrajam dēlam. Viņš nesaprot, ka Huans nav Spānijas granda titula cienīgs. Tēvs domā, ka Huanam vajag izdabāt, bet man jāziedojas baznīcai.

      – Tātad tu tiešām ieradies cīnīties ar Huanu par hercogisti, – es apbēdināta secināju.

      Mēs ar Huanu nebijām tuvi, bet abu brāļu attiecībās valdīja naids, kas aptumšoja visu mūsu bērnību. Čezāre mācījās izcili, turpretī Huans lieliski apguva zobenu cīņas un loka šaušanas prasmes. Tomēr Čezāre bija lielisks arī šajā jomā, un brāļi vienmēr viens otru izaicināja un lauzās, līdz uzsita viens otram zilumus. Māte neskaitāmas reizes bija spiesta viņus izšķirt, un es centos iedibināt nedrošu pamieru, izmisīgi lūdzoties, lai viņi labāk rotaļājas ar mani. Domāju, ka vainīga esmu es. Man bija grūti redzēt abus strīdamies, jo Huans šķita uzskatām, ka es mīlu Čezāri vairāk nekā viņu. Tomēr es pieaugu un sapratu, ka viņu naidam ir dziļākas saknes. Viņi bija svešinieki, pretmeti visās ziņās, sāncenši, kas nelikās nākuši no viena un tā paša klēpja.

      Čezāres smaids bija dzēlīgs. – Cīņā es neko nepanākšu. Huanam trūkst godkāres, un hercogiste viņam ir vienaldzīga. Ja viņš varētu rīkoties pēc sava prāta, tad tikai gāztu zemē meičas un dzertu līdz nemaņai. Viņš dara tikai to, ko pavēl tēvs.

      – Tātad tevis dēļ nepatikšanu nebūs? – Es vēroju brāļa seju. Viņš bija apguvis māku slēpt domas. No mums trim Čezāre pirmais atklāja, ka noslēpumainība ir vairogs. – Tu zini, kā tēvam nepatīk jūsu strīdi. Un viņš tagad ir pāvests. Viņš nedrīkst pieļaut skandālu.

      – Vismaz ne lielāku par pašreizējo, – Čezāre noteica, mani pārsteigdams. – Kamēr par to runājam… Vai tev patīk dzīvot kopā ar Farnezi? Vai gaidi jauno bērnu tikpat dedzīgi kā tēvs?

      Viņš zināja par Džūlijas grūtniecību. Protams. Viņam to pateica Vannoca. Man neizdevās noslēpt indīgo pieskaņu balsī. – Tēvs apgalvo, ka viņu mīl. Grib, lai es viņu uztveru kā māsu.

      – Ak tā! Un… vai tā ir?

      – Bija. Bet pēdējās nedēļās… Čezāre, es viņai neuzticos.

      – Pamatoti. Zem tavas bezrūpīgās maskas vienmēr ir slēpies ass prāts, mana Lučija. – Brālis piepeši pacēla galvu un lūkojās man garām. – Mēs neesam vieni.

      Es pagriezos un ieraudzīju Huanu, kurš strauji tuvojās mums. Čezāre spēra soli uz priekšu. – Kāds negaidīts prieks, brāli!

      Huans samiedza acis. No viņa uzvēdīja dzēriena smārds, it kā viņš būtu izpeldējies vīna mucā. – Džems teica, ka Lukrēcija pamanīja tevi zālē. Sākumā es viņam neticēju. Tev paveicās, ka tēvs sūtīja pēc Lukrēcijas mani, nevis kādu kalpotāju. Viņš ārdītos dusmās.

      – Kurš? – Čezāre painteresējās. – Kalpotājs vai tēvs?

      – Tu zini, par ko es runāju! Varbūt tu nesaņēmi tēva pavēli nepamest Pizu?

      – Saņēmu. Bet nevarēju iedomāties, kāpēc liegt sev šo apciemojumu tik svarīgā brīdī. – Čezāre dzēlīgi smaidīja. – Tev ir pietiekams iemesls līksmot. Mūsu tēvs ir pāvests, un tu drīz kļūsi par Gandijas hercogu. Apsveicu! Vai tas nozīmē, ka drīz varēsim pavadīt tevi ceļā uz Spāniju?

      – Kurš

Скачать книгу