LITMIR.BIZ

Скачать книгу

viņa nesponsorēs, – Džeina aizrādīja. – Mana debija notika ļoti sen.

      – Es esmu ieplānojusi rīkot dubultas kāzas. – Adorna runāja lēni un skaidri.

      Sākumā Džeina nesaprata, ko tas nozīmē. Tad viņu pārņēma šausmas un kauns, un viņa iesaucās:

      – Adorna!

      – Lielisks plāns. – Ieraudzīdama Džeinas saviebto seju, Vaioleta skanīgi iesmējās.

      – Blēņas! Nezinu, kas viņai to iestāstīja.

      – Varbūt viņa to izdomāja pati. – Vaioleta palika plaukstu zem Adornas zoda un aplūkoja meitenes naivo seju. – Viņa ir ļoti glīta un interesanta. Tev ir taisnība, Džeina! Adorna šosezon būs uzmanības centrā. – Vaioleta ieķērās abu sieviešu elkoņa izliekumos un veda viņas augšup pa kāpnēm. – Mums jāķeras pie darba. Lai sagatavotos, atlicis mazāk par mēnesi. – Viņa palūkojās iesānis un piebilda: – Jums abām vajadzīgi jauni apģērbi.

      – Man tie nav vajadzīgi, – Džeina uzstāja.

      – Jaunas frizūras, – ierunājās Adorna.

      – Dārgā, tavs tēvs… – Džeina sāka protestēt.

      Adorna spītīgi izslēja zodu.

      – Tēva šeit nav.

      – Vai tu gribi, lai lords Blekbērns domā, ka tu dzīvo trūkumā? – Vaioleta minēja, Džeinasprāt, nevajadzīgu argumentu.

      Džeina palūkojās uz Adornu. Kad viņas nokļuva pie durvīm, māsasmeita pagriezās pret ielu un izlikās aizmirsusi pārējo sieviešu klātbūtni. Izmantodama iespēju, Džeina čukstēja:

      – Vai lordam Blekbērnam klājas labi?

      – Labāk, nekā viņš ir pelnījis. Tomēr es daru visu iespējamo, lai padarītu viņa dzīvi grūtāku. Vai tev tas rūp?

      Sakniebusi lūpas, Džeina papurināja galvu. Viņai nedrīkstēja rūpēt lorda Blekbērna labklājība. Viņa bija pavadone. Vecmeita. Krustmāte. Jaunava. “Varbūt es šajā sezonā nēsāšu cepuri.”

      – Nāc, dārgā, – viņa uzrunāja Adornu. – Nekavēsimies uz kāpnēm.

      Tomēr Adorna sajūsmas uzplūdā izpleta rokas, it kā vēlētos apskaut visu pilsētu, un paziņoja:

      – Es iekarošu vietu augstākajā sabiedrībā. Jūs varēsiet ar mani lepoties. Apsolu!

      Meitenes zeltainajos matos atmirdzēja rietošās saules stari, un Džeina aptvēra, ka atplestās rokas un plīvojošais apmetnis piešķir Adornai triumfējošas dievietes izskatu. Arī Vaioleta viņu atzinīgi aplūkoja un nomurmināja:

      – Aizkustinošs naivums.

      Tikmēr uz ielas stāvošais, iepriekš pieklājīgais sulainis lūkojās uz meiteni ar pavērtu muti.

      Piepeši iekliedzās kučieris. Pāri laukumam sasvēries traucās moderns faetons. To vadītājs bija piekalis skatienu Adornai kā bruņinieks, kurš lūkojas uz Svēto Grālu.

      – Ak, nē! – Džeina teica. Viss sākās no gala.

      Kučieris un sulainis izmisīgi centās novākt zirgus no ceļa, un faetona vadītājs sasvērās sānis. Tas notika īstajā brīdī. Viņš aiztraucās garām karietei, bet ritenis atdūrās pret ietves malu. Pagrieziena leņķis bija pārāk šaurs.

      Faetons ar skaļu krakšķi apvēlās uz jumta.

      Adorna iespiedzās un novērsās.

      Faetona vadītājs apmeta kūleni un nokrita uz bruģakmeņiem.

      – Vai viņš ir ievainots? – Džeina jautāja.

      Tomēr vīrietis uzreiz pietrausās kājās, sakārtoja kaklautu, atglauda matus no pieres un pieklājīgi palocījās. Pat no attāluma bija redzams, ka visas šīs darbības tika veltītas Adornai.

      Vīrietis aizsteidzās palīgā saviem zirgiem, un Adorna jautāja:

      – Vai zirdziņiem nekas nekaiš? – Viņa bija aizklājusi acis ar plaukstām.

      Džeina skatījās, kā vīrietis pieiet pie dzīvniekiem un tos mierinoši uzrunā.

      – Zirgi nav ievainoti, tāpat kā faetona vadītājs, kaut gan viņš nav to pelnījis.

      – Zinu. – Adorna pagriezās pret savu krustmāti un dusmīgi sarauca pieri. – Kāpēc vīrieši grib vadīt šos bīstamos transportlīdzekļus, ja neprot savaldīt zirdziņus?

      – Manuprāt, viņi nepievērš pienācīgu uzmanību notiekošajam uz ceļa, – Džeina atbildēja.

      – Es nesaprotu, kas notika. – Vaioleta bija patiesā neizpratnē. – Peningtona kungs parasti ar saviem zirgiem apietas ļoti uzmanīgi.

      – Ej iekšā, dārgā, – Džeina pamudināja Adornu. – Es zinu, ka tevi satrauc šādi negadījumi.

      – Paldies, Džeina. – Adorna palūkojās uz Vaioletu.

      – Vai atļausiet?

      Ar rokas mājienu Vaioleta aicināja meiteni mājā.

      Džeina nogaidīja, līdz nopietnais sulainis ieveda Adornu tumšajā namā, un teica:

      – Es tevi brīdināju.

      Vaioleta sarauca pieri un pavaicāja:

      – Vai tu domā, ka Peningtona kungs nespēja novaldīt zirgus, jo ieraudzīja Adornu?

      – Tā notiek ļoti bieži.

      – Neticami! – Vaioleta skanīgi iesmējās. – Adorna izraisa satiksmes negadījumus, Blekbērns tevi ieraudzīs pirmo reizi pēc ilga laika… Domāju, ka šī būs ļoti interesanta sezona.

      TREŠĀ NODAĻA

      Pēc mēneša lēdijas Gudridžas nama plato kāpņu augšgalā Blekbērnas marķīzs Rensoms Kvinsijs izņēma no tumši zilās vestes kabatas palielināmo stiklu sudraba ietvarā un pielika pie sejas. Apakšstāvā ap spilgtās, sārtos toņos ieturētās balles zāles kolonnām ņirbēja viesi. Viņi liecās pār balkona malu, pārvietojās starp mielasta zāli un spēļu telpām. Tukša bija tikai deju zāle, un tika gaidīta orķestra uzstāšanās.

      Rensoms zināja, ka viņa māsa Sūzana ir sajūsmā. Viņai izdevās ne tikai organizēt sezonas pirmo lielo pasākumu, bet arī pārliecināt neciešamo brāli sastādīt viņai kompāniju.

      Vismaz tā Sūzana uzskatīja, un Rensoms negrasījās mainīt viņas domas. Viņš ļāva sevi pierunāt noteikta iemesla dēļ, un tam nebija nekāda sakara ar vēlmi iepriecināt māsu.

      – Blekbērn! – No aizmugures viņam tuvojās Džeralds Ficdžeralds. – Ko tu šeit dari? Es domāju, ka tu vairs neapmeklē saviesīgus pasākumus.

      – Arī es tā domāju, tomēr kļūdījos. – Turēdams palielināmo stiklu pie acs, Blekbērns ātri aplūkoja bijušo kavalērijas komandieri.

      Viņi iepazinās Ītonā. Ficu uz turieni aizveda māte – atraitne, kura ziedoja visus līdzekļus dēla izglītībai. Rensomu skolā sūtīja tēvs, kurš bija apņēmies nodrošināt dēlam visus augstdzimušas personas atvasei nepieciešamos izglītības posmus. Par spīti atšķirīgajai izcelsmei vai, iespējams, pateicoties tai, viņi kļuva par tuviem draugiem un atbalstīja viens otru. Piemēram, pēc Rensoma tēva nāves, pirmajos bezrūpīgajos gados augstākajā sabiedrībā un laikā, kad Ficdžeraldas kundzes veselība pasliktinājās līdz invaliditātei.

      Fica apģērbs – tumši sarkana samta svārki ar biezi polsterētiem pleciem, veste spoža zelta krāsā, melnas bikses –, kā parasti,

Скачать книгу