LITMIR.BIZ

Скачать книгу

nebrauktu projām. Es pat izdvesu cerīgu nopūtu. Varbūt es izkulšos no šīs situācijas tikai ar soda kvīti. Varbūt nebiju to pelnījis, taču tas būtu daudz labāk par cietumu!

      Visbeidzot Martiness pienāca un atkal atvēra aizmugures durvis. Šoreiz viņa tonis bija atšķirīgs. Pielaidīgāks. – Es negrasos atvainoties, – viņš noteica. – Es jums vairākas reizes ieteicu turēt muti, vai ne?

      Šoreiz es nemeklēju morālas uzvaras. – Jā, teicāt, inspektor, un es laikam…

      – Un es nepārkāpu jūsu pilsoņa tiesības… – Viņš pablenza uz mani. – Vai tā nav?

      Sēdēdams tur, policijas automašīnas aizmugurējā sēdeklī, ar rokudzelžos saslēgtām rokām, kas sāka smelgt, es izmantoju izdevību un atbildēju uz viņa smaidu. – Runājot par to, es īsti nezinu, vai zvērinātie vēl neturpinātu apspriedi…

      Viņš par atbildi viegli nosmīnēja. – Pagriezieties. Laidīšu jūs prom no šejienes. Patiesībā laikam jau ielas te ir mazliet mulsinošas. Beišordraiva ir tikai pāris kvartālu attālumā no šejienes. Mēs cenšamies izturēties draudzīgi… – Viņš noņēma roku dzelžus, un mani pārņēma atvieglojuma vilnis.

      – Jūsu pārinieks… pieņemu, ka viņš arī ir tikai draudzīgs?

      – Roulijs? – Martiness nošņaukājās. – Nu, es esmu īsts rotaļu lācītis. – Viņš man čomiski uzsita uz pleca. – Bet viņš? Laikam viņš jūtas mazliet samulsis tā pārpratuma dēļ. Būs labāk, ja jūs vairs ar viņu netiksieties, ja saprotat, ko es gribu teikt.

      – Neraizējieties, – es atbildēju, izlocīdams rokas.

      Viņš noteica: – Es jums uzrakstīšu brīdinājumu. Par braukšanu pie dzeltenās gaismas. Apdrošināšanas polise nav jāuzrāda. Vai tas šķiet pieņemami? – Martiness pamirkšķināja, it kā viss šis notikums būtu kāds draudzīgs joks mūsu starpā. – Apsēdieties savā automašīnā.

      Brīdinājumu? Ja tas puisis jau pašā sākumā būtu pateicis, ka aprobežosies ar brīdinājumu, mēs būtu varējuši izvairīties no visas šīs jezgas…

      Apsēdos kadiljaka priekšējā sēdeklī, vienu vai divas reizes paraudzīdamies atpakaļskata spogulī, lai redzētu, kā Martiness, arī atgriezies savā automašīnā, kaut ko raksta kvīšu grāmatiņā.

      Un piepeši es sāku visu saprast – kā viņi stāvēja apkārt un smaidīja, it kā tas būtu kāds joks… Varbūt vispār neviens nebija aizvests uz federālā biroja ēku? Un neviens nebija apturēts agrāk. Ar sievieti automašīnā. Varbūt viņi vienkārši piesedza Martinesa nevajadzīgo pāršaušanu pār strīpu. Droši vien viņš bija pateicis, ka saslēdzis rokudzelžos to bagāto ārstu no citas pilsētas, un viņi visi bija blenzuši uz šo, kā sacīdami: “Vai tu esi zaudējis prātu? Tu viņu apcietini par to, ka viņš iebilst pret sodu par satiksmes noteikumu pārkāpumu..?”

      Manas asinis uzkūsāja, un es kļuvu aizvien niknāks un niknāks, domājot par to, kā viss bija norisinājies.

      Šajā brīdī ieraudzīju vecmodīgu zilu sedanu, fordu vai merkuriju, vai ko tamlīdzīgu – tas nebija nekas īpašs, un es nepievērsu tam lielu uzmanību, tikai pamanīju, ka automašīna piebrauc pie Martinesa policijas spēkrata.

      Jā, skaidrs, ka tā tas bijis, es sev klusībā sacīju. Tas bija piesegs. Lai kaut cik attaisnotu to, ko viņš bija izdarījis, izraujot mani no automašīnas. Jādomā, ka vispār nav bijis nekāda cita cilvēka vai sievietes automašīnā. Varbūt…

      Piepeši sadzirdēju sev aiz muguras plīkšķi. Tā, it kā noplīkšķētu pātaga.

      Tad vēl vienu.

      Es apcirtos apkārt un ieraudzīju, kā zilais sedans strauji apgriežas pretējā virzienā un, riepām kaucot, attālinās no Martinesa mašīnas.

      Viss bija kļuvis biedējoši kluss. Pilnīgs kustību un skaņu trūkums. Ieskaitot manus sirdspukstus.

      Kas nupat bija noticis?

      Ieskatījos spogulī un sajutu, kā mani sāk pārņemt šausmas. Martiness bija sakņupis pār stūri.

      Sūdu būšana, Henrij… Izlēcu no savas automašīnas – šoreiz neviens man nepavēlēja palikt sēžam – un steidzos pie Martinesa.

      Bākugunis uz jumta vēl aizvien dega, un šofera puses logs bija nolaists. Martiness bija sagumis uz priekšu, uzlicis pieri uz stūres. Brīdinājuma veidlapa vēl aizvien atradās viņam klēpī. Vienā viņa galvas pusē rēgojās tumša monētas lieluma brūce, no kuras izplūda asiņu straumīte.

      Es ieraudzīju otru brūci, tumšu asiņu plankumu netālu no pakauša.

      Viņš nekustējās.

      – Nē, nē, nē, – es iekliedzos. Kā tas varēja notikt..?

      Sirds pārslēdzās piektajā ātrumā. Es atrāvu vaļā durvis un centos sataustīt pulsu vai saskatīt kādas dzīvības pazīmes. Tādu nebija. Martiness droši vien bija miris jau tajā brīdī, kad viņa galva atsitās pret stūri. Ļāvu viņam atslīgt atpakaļ. Es tur neko nevarēju padarīt. Vienīgi paspert soli atpakaļ un neticīgi noraudzīties uz automašīnu.

      Viņš bija nogalināts manu acu priekšā.

      Pagriezu galvu un aptvēru, ka zilais sedans, kas bija strauji apgriezies, lielā ātrumā traucas projām. Netālu no mums atradās pagrieziens, citas automašīnas beidzot sāka braukt garām, apstājoties pie luksofora man pretī. Daži šoferi, šķiet, paraudzījās šurp, vērojot, kā es atkāpjos no Martinesa mašīnas. Varbūt viņi varēja saskatīt sakņupušo līķi. Varbūt īsti nezināja, ko domāt par to, kas nupat noticis.

      Taču drīz vien viņi to uzzinās.

      Man vajadzēja kaut ko darīt. Es nupat biju kļuvis par liecinieku policista slepkavībai. Un es biju redzējis, kurš to izdarīja! Vismaz biju redzējis automašīnu, ar kuru brauca slepkava. Metos atpakaļ pie sava spēkrata un paķēru mobilo, drudžaini spiežot 911.

      Tad es aprāvos.

      Mani pārņēma šaubas, liekot nodrebēt. Ko es grasījos teikt? Ka nezināma zila automašīna, kurā brauca slepkava, šobrīd cenšas aizbēgt? Puse Džeksonvilas policistu bija redzējuši mani Martinesa automašīnas aizmugures sēdeklī. Roku dzelžos. Gandrīz vai aizvestu uz cietumu. Un šie apsūdzošie jautājumi…

      Nemaz nerunājot par visiem tiem cilvēkiem, kas šobrīd brauca garām. Viņi redzēja mani atkāpjamies no Martinesa automašīnas.

      No viņa līķa.

      No tā paša policista līķa, kurš bija mēģinājis mani apcietināt!

      Manas šaubas pārvērtās neizsakāmā panikā, kad es sapratu to, ko vajadzēja saprast viņiem.

      Visa sasodītā pasaule domās, ka to esmu izdarījis es.

      Trešā nodaļa

      Labi, domā, Henrij… Domā! Es zināju, ka neesmu neko izdarījis. Taču es nupat biju redzējis policista slepkavību. Un slepkava šobrīd traucās projām. Es biju vienīgais, kas varēja viņu atpazīt. Un tajā pašā laikā atbrīvot no atbildības mani!

      Ko man vajadzēja darīt? Sēdēt te un gaidīt, lai policisti atkal atgrieztos un automātiski pieņemtu, ka to esmu izdarījis es?

      Es vairs nedomāju ne brīdi ilgāk. Ieslēdzu aizdedzi, uzbraucu uz šosejas un tad apstājos pie luksofora. Atcerējos tikai to, ka slepkavas auto bija zils. Es nebiju varējis noteikt marku. Vai reģistrācijas numuru. Biju ievērojis, ka auto nav reģistrēts Floridā: numura zīme bija netīri balta, ar ziliem burtiem un cipariem… Iedegoties zaļajai gaismai, daļa numura atausa man atmiņā – ADM vai ADV… Mēģināju atcerēties. Varbūt ADJ?

Скачать книгу