LITMIR.BIZ

Скачать книгу

Ņujorkas sieviešu šķiru, kas centās iefiltrēties tajā, kas pēc tiesas un taisnības bija – un kam neapšaubāmi vajadzēja palikt – vienīgi vīriešu ziņā. Pirmo rakstu vajadzēja nosūtīt pēc divām stundām, tomēr kopš Džeinas jaunkundzes ierašanās Rīvam bija izdevies uzrakstīt tikai trīs rindkopas. Viņš aizvēra savas istabas durvis, lai arī tas izjauca gaisa plūsmu starp gaiteni un viņa ieplīsušo logu. Sieviešu balsis un izsaucieni atskanēja cauri plānajām sienām tik skaidri, it kā viņas atrastos blakus.

      – Vai tu esi satikusi Tifanija kungu? – Lovas jaunkundzes balss bija tik plūstoša kā nostāvējies rudzu viskijs, un to viegli varēja atšķirt no Džeinas jaunkundzes balss, kura bija burbuļojošāka un vairāk līdzinājās šampanietim.

      – Viņš nepavisam nebija tāds, kādu es viņu iztēlojos, – Džeinas jaunkundze sacīja. – Šim vīrietim nav neviena sirma mata, un tomēr izrādās, ka viņam tuvojas četrdesmit piektā dzimšanas diena. Un viņš ir ļoti jauks cilvēks. Nevaru saprast, kā tie strādnieki varēja viņu pamest tik svarīgā brīdī.

      Lovas jaunkundzes atbildi noslāpēja drēbju cilāšana. “Varbūt vajadzētu nointervēt kādu no strādniekiem?” Rīvs prātoja. “Visā pilsētā ir kādi simt piecdesmit vīri, kuri zina, kā paveikt Tifanijam nepieciešamo darbu. Tā kā Vispasaules izstādei vajadzēja sākties Čikāgā pēc dažiem mēnešiem, šis ir ideāls laiks streika rīkošanai.”

      Viņš iemērca spalvu tintē.

      “Mūsdienu sievietēm piemīt izteikta neapdomība, kas mulsina šo rindu autoru un pārējos stiprā dzimuma pārstāvjus. Ja viņai to jautā, Modernā sieviete nespēj atrast sakarīgu iemeslu savam dumpīgumam, tomēr noslēpumainā kārtā it visā pauž vēlēšanos ieņemt to, ko dēvē par savu “īsto vietu” sabiedriskajā un saimnieciskajā pasaulē. Bet – kura vieta gan varētu būt patiesāka un ideālāka par to, ko viņa ieņem šobrīd?”

      – Ak kungs. Nē, nē, – Džeinas jaunkundze sacīja. – Šī krāsa nav īstā. Tā, pielaiko šo!

      Sekoja kārtējā drēbju čaukstoņa.

      – Klausmeiera kungs man teica, ka tu strādājot skolā, – Džeinas jaunkundze turpināja.

      – Jā, es mācu jaunākās klasītes. – Vai tu kādreiz ieper bērnus?

      Rīvs sastinga.

      – Ak tu tētīt, protams! – Lovas jaunkundzes balss nepauda ne vismazāko nožēlu. – Es esmu iepērusi daudzus no viņiem. Šobrīd manā klasē ir zēns, kurš pērn noveda savu skolotāju līdz baltkvēlei un aiziešanai no darba. Tāpēc pie pirmajām norādēm uz nepaklausību es liku Džordžijam novilkt jaku un kārtīgi sadevu ar rīksti. Viņš ir gandrīz manā augumā, taču kopš tā laika uzvedas rāmi kā jēriņš.

      Sakodis zobus, Rīvs iedomājās, vai viņa tikpat knaši sniegtos pēc rīkstes, ja būtu piedzīvojusi tik kaunpilnas mocības savu klasesbiedru priekšā. Cenzdamies nepievērst uzmanību sarunai, viņš pārlasīja uzrakstīto un tad atkal iemērca spalvu tintē.

      “Visi zina, ka vīrieši ir radīti tam, lai paveiktu visos grūtākos darbus, lai nobruģētu ceļu civilizācijai, lai tiektos uz priekšu, cīnītos un iekarotu. Visiem vajadzētu zināt, ka sieviete tika radīta tam, lai atvieglotu vīrietim viņa darbu. Lai mazinātu pūles ar savu līdzjūtību, lai neļautu viņam šaubīties un iedvestu ticību, lai sniegtu viņam tik lielu mīlestību, ka tā iedvesmotu viņu uz sasniegumiem. Tāda ir sievietes daļa šajā dzīvē.”

      – Ak, Enija Bella, tu izskaties pilnīgi satriecoši! Šī ir īstā kleita. Tev jāvelk šī. Ko tu teiktu, ja es ieveidotu tavus matus? Tie ir ļoti skaistā tonī, kaut kas vidējs starp okeru un apdedzinātu sjēnu. Tagad modē ir Gibsona meitenes frizūras. Man tādas labi padodas.

      Rīvs klausījās meiteņu sarunā, pabeigdams savu rakstu. Pēc stundas atlika vien sacerēt pēdējo teikumu, taču viss, ko viņš izmēģināja, šķita pliekans. Vispirms viņš uzšņāpa divas vārsmas no populāras esejas.

      Kāpēc cilvēkam nav acs kā mikroskopam?

      Tikai tāpēc, ka cilvēks nav muša.

      Kāpēc cilvēks netiek servēts traukā ar mērci?

      Tikai tāpēc, ka cilvēks nav zivs.

      Klusībā pasmaidīdams, viņš pievienoja arī savu pantiņu.

      Kāpēc sieviete nedara visus darbus?

      Tikai tāpēc, ka sieviete nav vīrietis.

      Viņš nosusināja tinti un atkal atvēra durvis. Tajā pēcpusdienā viņš jau bija uzzinājis, ka Džeinas jaunkundze ir mācījusies Ņujorkas Lietišķās mākslas skolā, tur satikusi Tifanija kungu un ka viņas mīļākais priekšmets ir gleznošana ar eļļas krāsām. Viņa bija savu vecāku acuraugs. Un viņa varēja aizrunāt ikvienu.

      Rīvs izberzēja acis. Lai vai kā, izskatījās, ka mierīgajai dzīvei, kādu viņš bija vadījis šajā istabiņā Klausmeieru pansijā, bija pienākušas negaidītas un nevēlamas beigas.

      6

      Janvāra vējš plivināja Flosijas pusgarā mēteļa malas, liekot tā malām pašķirties un atsedzot violeti zilos svārkus ar neuzkrītošu svītriņu. Vēl nekad agrāk viņa nebija piedzīvojusi pirmo darba dienu un vēlējās atstāt labu iespaidu. Kleitas izvēlei vajadzēja būt vienkāršam uzdevumam. “Dievs ir mans liecinieks – man ir tērps katram dzīves gadījumam.” Vismaz tā viņa domāja. Tomēr ne “Harper’s Bazaar”, ne “The Ladies Home Journal” nekas nebija rakstīts par “Tifanija” meitenēm piemērotu ģērbšanās stilu.

      Sākumā Flosija bija gribējusi vilkt vienkāršus svārkus un blūzi; tādā apģērbā viņa apmeklēja Lietišķās mākslas skolu. Taču pansijā visi bija tā pārņemti ar to, ka viņa strādā pie Tifanija kunga, ka Flosija bija sākusi prātot, vai nevajadzētu vairāk saposties. Viņa bija izmēģinājusi četrus dažādus tērpus, beidzot izšķīrusies par šo un ļoti cerēja, ka neizskatīsies pārlieku grezni.

      Ierāvusi galvu plecos, lai pasargātos no vēja, Flosija izkāpa no tramvaja un devās uz “Tifanija” vareno četrstāvu ēku ielas stūrī. Viņa gandrīz bija nonākusi pie ieejas, kad Ceturtās un Divdesmit piektās ielas stūrī ieraudzīja blīvu vīriešu pulciņu. Daži bija gari, citi īsi, daži drukni, citi tievi, daži veci, citi jauni. Un visi neapmierināti.

      Palēninājusi gaitu, viņa saskatījās ar vienu no viņiem. Rudi mati spraucās ārā no cepures, un tādā pašā tonī bija viņa īsi apcirptā bārda un ūsas. Maisveidīgais mētelis bija izdilis un notraipīts.

      Vīrietis uzmeta viņai caururbjošu skatienu. – Ko jūs īsti darāt, kundzīt?

      Flosijas solis sašķobījās.

      – Ziniet, mums ir ģimenes. – To sacīja cits vīrietis ar sarullētu avīzi rokā. – Mums ir bērni un sievas. Vai par to jūs neesat domājušas?

      Visapkārt atskanēja klusa murmināšana un kurnēšana – burbuļoja gluži kā zupas katlā, kas nupat grasās uzvārīties. Satvērusi mēteļa apkakli, Flosija ciešāk piespieda to sev klāt.

      – Kas jums vainas? Kāpēc jūs atņemat mums darbu? – Vīrietis, kurš nebija daudz vecāks par viņu pašu, uzlūkoja apkārt stāvošos, gūdams pašapziņu no viņu atbalsta mājieniem. – Lūk, ko es teikšu… Jums vajadzētu kaunēties.

      Īsti nezinādama, vai skatīties šiem vīriešiem acīs vai pilnībā ignorēt viņus, Flosija turpināja ceļu uz durvju pusi. Nez no kurienes sniega pika ietriecās viņai sejā. Noelsusies viņa gandrīz zaudēja līdzsvaru, noslaucīja seju un mēģināja saprast, kurš to metis. Mazs puika, varbūt kādus sešus vai septiņus gadus vecs, glūnēja uz viņu

Скачать книгу