LITMIR.BIZ

Скачать книгу

Anglijas” noslēpumainais virspavēlnieks, kurš dzīvojot vācu zemē Hannoverē.

      – Hannoverē? – Emilija pārjautāja. – Vai tad tur…

      – Tieši tā, – Raiens apstiprināja. – Pēc tam, kad Viņas Majestāte kļuva par Anglijas valdnieci, tajā zemē troni bija ieņēmis karalienes tēvocis. Daudzi apsprieda tēvoča spīvo aizvainojumu par to, ka viņš netika iecelts monarha tronī, un viņa iespējamo tieksmi darīt visu, lai tajā kāptu. Tika uzskatīts, ka viņš stāv aiz “Jaunās Anglijas” un tās mērķa gāzt valdību un Viņas Majestāti. Bailes, ka Anglija var kļūt par Vācijas valsti, šķita pamatotas.

      – Tā kā revolūcija nenotika, policija noteikti ir arestējusi visus sazvērniekus, – Bekers sprieda.

      – Tā nenotika.

      – Vai viņi aizbēga?

      – Tas viss bija vienīgi Edvarda Oksforda iedomas, – Raiens atteica. Bekers neizpratnē lūkojās uz Raienu. – Priekšniecība vēlāk man pastāstīja, ka visi dokumenti bijuši rakstīti ar Oksforda roku un biedrība “Jaunā Anglija” un viss pārējais bija viņa fantāzijas, – Raiens pavēstīja. – Tiesas prāvā apsūdzību pret viņu uzturēja pats ģenerālprokurors, kurš uzstāja, ka Oksfords ir garā vājš. Tāpat viņš norādīja, ka Oksforda tēvs piekāvis viņa māti, kad tā bijusi gaidībās, tādējādi traumējot nākamā bērna smadzenes. Frenologi mērīja viņa galvaskausu un liecināja, ka tā izvirzījumi un iedobumi liecinot par neparastu smadzeņu apveidu un tātad arī neprātu. Iespējams, viņš šo smadzeņu kaiti ir mantojis no tēva, kurš reiz iejājis ar zirgu istabā un divreiz mēģinājis padarīt sev galu, ieņemdams pārāk lielu opija tinktūras devu.

      Pieminēdams nāvi un opija tinktūru, Raiens uzmeta de Kvinsijam zīmīgu skatienu.

      De Kvinsijs paraustīja plecus. – Kazi, visnotaļ jauks veids, kā pievienoties vairākumam.

      – Tēvs, es lūdzu tevi neņemt galvā šādas domas! – Emilija bilda.

      – Vai jūs pats aptverat, cik bieži kopš ienākšanas mājā esat iedzēris no tās opija pudeles? – Raiens vaicāja.

      – Es atzīstos, ka neesmu skaitījis.

      – Sešas reizes.

      – Redzi, Emilij? Tikai sešas. Man jau kļūst labāk. Lūdzu, turpiniet stāstījumu, inspektor! Cik man zināms, Oksfordam bija paradums izplūst ķiķinošos smieklos, kas lika bailēs nodrebēt ikvienam, kurš tobrīd atradās tuvumā.

      – Jā, un citkārt viņš stundām ilgi cieši vērās uz sienu. Dīvainās uzvedības dēļ viņš nevarēja noturēties nevienā darbā ilgāk par dažiem mēnešiem. Lielākoties šis vīrs strādāja par tavernas krodzinieka palīgu, iznēsāja alus kausus. “Neticiet nevienam šī ārprātīgā vārdam!” tiesas prāvas laikā ģenerālprokurors paziņoja zvērinātajiem. “Iebāziet viņu trakonamā, kur tādam ir īstā vieta!”

      – Un tajā viņš paliks līdz pat mūža beigām, – de Kvinsijs piemetināja. – Bet atgriezīsimies pie iepriekšējā sarunas temata. Vai Oksforda pistolēs bija ielādēta munīcija?

      Raiens labu brīdi klusēja.

      – Jūs patiešām lasāt domas. Jūs jutāt, ka tas mani uztrauc.

      – Cik cilvēku, pēc jūsu aprēķiniem, šāvienu brīdī atradās pūlī?

      – Aptuveni divi simti.

      – Tātad, šāda pūļa ieskauts, Oksfords, kuru no karalienes un prinča Alberta šķīra piecpadsmit soļi, izšāva divas reizes un netrāpīja ne tikai nodomātajam mērķim, bet arī nekam citam, ne kādam zirgam, ne karalienes karietei. Pārsteidzoši slikti tēmēts. Vai es pareizi minu, ka lodes netika atrastas?

      Inspektors apstiprinoši pamāja.

      – Konstitjūšenhillas pretējā pusē stiepjas pils sienas. Tajā apkaimē pārmeklēja ielu. Pēc tam nogrāba zemi, izcilāja katru akmentiņu. Lodes neatrada. Arī sienas izpētīja, jo cerēja, ka lodes tajās ieurbušās. Pat otrpus mūrim pārmeklēja pils dārzus… ja nu lodes būtu pārlidojušas pāri. Taču velti.

      – Tādējādi vienīgais pierādītais Oksforda pastrādātais noziegums bija tas, ka viņš pabiedēja karalieni, – de Kvinsijs secināja.

      – Jā, citu pierādījumu nebija.

      – Daudzi londonieši izplūst ķiķinošos smieklos un cieši veras sienā. Viņus gan dēvē par vājprātīgiem, taču šīs nabaga dvēseles nav ar tiesas spriedumu nosūtītas vilkt dzīvību trakonamā.

      – Viņi gan nešauj uz karalieni, – Raiens aizrādīja.

      – Ar pistoli, kurā varbūt nemaz nebija munīcijas, – de Kvinsijs iebilda.

      – Atcerieties, kā Oksfords man sacīja? Ja lode būtu aizķērusi manu galvu, tad es zinātu, – Raiens atgādināja.

      – Taču pieņēmums un pārliecība nav viens un tas pats.

      Jūs atzināt, ka šis notikuma aspekts jūs satrauca, – de Kvinsijs atvairījās.

      – Jūs par to varat tik daudz zināt vienīgi tādā gadījumā, ja esat lasījis par šo atgadījumu visu, ko vien iespējams sameklēt, – Raiens secināja. – Tā vakara notikumus jūs varētu aprakstīt tikpat detalizēti kā es, kaut arī jūs nebijāt klāt.

      – Es varētu izklāstīt vairākas versijas par tā vakara notikumiem, taču jūsu stāstījumam, inspektor, piemīt spilgtums, kādu es nevarētu atainot. Daudzie avīžrakstu atstāstījumi nonāk pretrunā cits ar citu, lieku reizi pierādot, ka pastāv daudzas realitātes. Daži aculiecinieki apgalvoja, ka dzirdējuši pāri galvām aizsvilpjam lodes. Ja tas ir tiesa, Oksfords tēmēja tik augstu, ka nekādi nevarēja ievainot un nogalināt karalieni. Runājot par lodēm, kas aizsvilpušas pāri galvām… Vai mēs varam uzticēties tādām liecībām, ja pēc vairāku dienu meklējumiem neviena lode tā arī netika uzieta? Ja reiz policijas rīcībā nebija neviena pierādījuma par to, ka Edvards Oksfords patiesi lūkojis nonāvēt Viņas Majestāti, nevis vienīgi nobiedēt viņu, kālab ģenerālprokurors tik ļoti alktu panākt, lai Oksfordu līdz mūža beigām iesloga trakonamā?

      – Vai atbildes uz to jums ir? – Raiens vaicāja.

      – Pat vairākas.

      – Stāstiet! Tas varbūt ļautu izsecināt, kādēļ daži šīs slepkavības saista ar piecpadsmit gadus seniem notikumiem.

      – Es nespēju izpaust šīs atbildes.

      – Nespējat? Mans Dievs, vai opija tinktūra beidzot laupījusi jums runas spējas?

      – Šajā gadījumā es atbildes izteikt neuzdrošinos, – de Kvinsijs izlaboja. – Tās robežojas ar nodevību.

* * *

      Vestibilā vēlreiz kaut kas nočīkstēja.

      Durvju ailā izauga ēna, un Emilija ieelsās.

      Raiens un Bekers pietrausās kājās, gatavi sievieti aizsargāt.

      – Nodevību? – kāds pārjautāja.

      Visi klātesošie iztrūkās, kad istabā iesoļoja lords Pālmerstons. Viņam sekoja komisārs Meins, un abi ienesa telpā saltumu – vīriešu mēteļus klāja kūstošas sniegpārsliņas.

      – Kāpēc jūs minējāt nodevību? – lords Pālmerstons noprasīja.

      – Mēs runājām par Edvardu Oksfordu un “Jauno Angliju”, milord, – Raiens paskaidroja.

      Lords Pālmerstons cieši uzlūkoja de Kvinsiju un Emiliju. – Kālab jūs abi esat šeit? Kādēļ jūs

Скачать книгу