ТОП просматриваемых книг сайта:
Replikants. Edgars Auziņš
Читать онлайн.
Ignata mestais akmentiņš nokrita tieši blakus spraugai un aizripoja nedaudz tālāk, atdarinot neuzmanīga protektora skaņu.
Klusums bija apdullinošs. Neviens no skaņas nesarāvās, taču viņi nevarēja atstāt apakšējo stāvu bez pārsega, paļaujoties tikai uz «izslēgšanas vadiem». Kāds bija jāieceļ par apsardzi.
Tieši tā… Grants tikko dzirdami čīkstēja. Drupas zem kājām ir pilnas ar visādiem atkritumiem.
Ignāts nekustējās, visa viņa uzmanība pievērsās dzirdei.
– Fan, iznāc un pārbaudi. Ārā ir kāds. Es neredzu parakstu, bet biosensors dreb.
No galvenās ieejas ēkā parādījās tikko pamanāms cilvēka siluets. Viņa kamuflāžas sistēma darbojās nepareizi. Tas, kuru sauca par «Fanu», ložņāja gar sienu, bet viņa redzeslauku bloķēja liels gruveša gabals, aiz kura slēpās Ignats.
– Neviens. Tas tevi iedomājas.
Ignatam nebija ne jausmas, kā viņš dzird un atšķir vārdus. Varbūt darbojās kāda no «izrāviena replikanta» spējām?
«Tik un tā pārbaudi,» atskanēja klusa atbilde. – Sensors uz kādu reaģē. Tas noteikti nav šķērslis.
Varbūt Ignata uztvertie vārdi pat nebija skaļi izrunāti. Ne velti Vēzis uz viņu skatījās ar ziņkārības un baiļu sajaukumu.
Tā vai citādi ienaidnieks tagad rīkojās saskaņā ar saviem plāniem. Sagaidījis, kamēr patruļnieks sasniegs spraugu, Ignats iemeta lielāku akmeni, lai noteikti trāpītu lāzera staru režģī, un nekavējoties atkāpās aiz aizsega.
Bija paredzēts, ka vadi eksplodēja. Liesmas uzliesmojums izgaismoja ielu, un pēc plazmas zibspuldzes uz visām pusēm skāra spēcīgu elektrostatisko sabrukumu lauztas izlādes. Viens no viņiem trāpīja ienaidniekam, kurš ložņāja gar sienu. Atskanēja asa sāpju kliedziens, šrapneļi sagrieza kūpošo betona granti, un Ignāts jau metās uz priekšu.
Cīnītājs gulēja ielas otrā pusē. Viņa ierocis, nezināmas modifikācijas šautenes komplekss, sprādzienā tika izmests. Ignats satvēra trofeju rullī, pierauca līdz ceļgalam un ar īsu lēcienu iegrieza, pamanot ēnu grīdas dziļumā.
– Zvērs, kāda šaušana? – Makss nervozi jautāja.
– ES iegāju. Mīnus divi – īsas frāzes netraucēja rīkoties. Viņš jau atradās zālē, paguva rakņāties pa mirušā munīciju, paņemot īpašumā ložu necaurlaidīgu vesti ar vairākiem maisiņiem – Ignats tos uzmeta pār plecu, ātri attālinoties no izrāviena vietas.
Cīņas prasmes bez dzīves pieredzes šķita draudīgas, it kā iekšā slēptos kāds cits: auksts, aprēķins un nežēlīgs.
Tomēr viņi neatstāja viņam laika pārdomām. Vairāki ložmetēju sprādzieni uzreiz skāruši no kāpņu telpas sāniem un no otrā stāva tumsas – uguns tika izšauts caur vietām noslīdējušo, ielūzušo griestu spraugām.
Ignāts apgāzās pāri būvgružu kaudzei, atrada pajumti aiz izpostītās telpas biezās sienas un uz brīdi sastinga, klausīdamies savā ierobežotajā uztverē. Visapkārt valdīja tumsa, peldēja asi betona putekļi, bija dzirdami steidzīgi soļi un klusa šķindoņa – skaņas bija sadrumstalotas ar atbalsīm, mulsinot virziena sajūtu.
Bruņuvestu uzvilkšana un maciņu nostiprināšana izrādījās dažu sekunžu jautājums. Magnētiskās slēdzenes un ārējie stiprinājumi «BC» izrādījās intuitīvi.
Uz notvertā šaušanas kompleksa viņš nekādas norādes nav pamanījis. Nebija jaudas līmeņa, nebija munīcijas patēriņa skaitītāja, un tēmēklis izrādījās vienkāršs, bez elektroniskiem zvaniņiem un svilpieniem. Šķiet, ka tās bijušajam īpašniekam bija dažas implantētas apakšsistēmas, kas paplašināja redzes un citu ķermeņa maņu sistēmu iespējas. Vismaz ēkā valdošā tumsa netraucēja ienaidniekam kustēties un šaut.
Ignāts bija pārliecināts, ka arī viņam ir kaut kas līdzīgs, taču Vēža vārdi tieši apstiprinājās: bāzes nanīti acīmredzami netika galā ar slodzi. Īsas, sporādiskas neironu saskarnes aktivizēšanas sniedza bezjēdzīgu, fragmentāru informāciju un tikai mazināja spēku, izraisot pēkšņus reiboņus.
Netālu bija dzirdama šalkoņa. Viņi meklēja viņu klusi un mērķtiecīgi. Vietām debesskrāpja pirmā stāva milzīgo telpu izgaismoja ģenētiski modificēto koku niecīgais mirdzums, kuru vainagi stiepās pāri drupām.
Tumsā bija blāvi saskatāmas vairāku nekustīgu eskalatoru aprises. Šis ceļš augšup droši vien ir stipri aizsprostots,» Ignāts paskatījās apkārt, meklēdams pieņemamu risinājumu, skaidri saprotot: kavēšanās ir kā nāve.
Apmēram divdesmit metrus tālāk, gruvešiem nokaisītās tirdzniecības grīdas galā, ūdens rīstījās un pilēja. Ēkas stūri tur bija aizpūtis sens sprādziens, un netālu no robainajām sienām atradās mezglaini veidojumi, visticamāk, saknes kādam no milzīgiem kokiem. Kāpēc nav ceļa uz augšu? – Viņš lūkojās tumsā, līdz viņam sāpēja acis. Jā, tās noteikti ir saknes. Deformējies, plosīts, bet izdevies sadziedēt vecās brūces. Tie dīvaini izliecās, šur tur savijot senās ēkas nesošos balstus.
«Es noteikti nokļūšu otrajā stāvā, izmantojot tos,» Ignats domāja. Bet kā novērst ienaidnieku uzmanību ar labākiem sensoriem? Kamēr viņš slēpās patversmē, tik tikko elpot, viņi turpināja neatlaidīgi meklēt iebrucēju, pamazām tuvojoties.
Nervu duelis ievilkās, bet tā iznākumu pēkšņi izšķīra netālu izcēlusies apšaude.
Acīmredzot Makss veiksmīgi vadīja grupu pa trim ielām, cauri drupām, taču tik un tā iedūrās apsardzē ēkas tuvākajās pieejās.
Soļu troksni apslāpēja šaušanas rūkoņa. Ignāts, noliecies, metās cauri izpostītās tirdzniecības telpas atklātajai zonai, pārlēca pāri plastmasas kaudzēm, kas bija palikušas no plauktiem un vitrīnām.
Pēc viņa nejauši nogriezta līnija. Varenā sakneņa blīvajā koksnē ierakās vairākas lodes ar blāvu skaņu.
Neapstājoties, viņš uzkāpa augstāk, iztaisnojās pilnā augumā, sniedzās pēc sadrupinātu griestu fragmenta, kas skumji karājās uz saliekta stiegrojuma, un pievilka sevi, atrodoties otrajā stāvā.
Ēkas stūris patiešām bija sabrucis. Vairāki jauni dzinumi (īsi, salīdzinot ar milžiem, kas valdīja pār pilsētu) izdīguši no grumbuļotu sakņu mudžekļa, aizēnot drupas.
Uzkāpt viņu zaros nebija grūti. No vainaga Ignats paguva pāriet uz plašo piektā stāva balkonu, piespiedās pie sienas, klausīdamies un skatīdamies apkārt.
Apšaudes apakšā turpinājās nemitīgi. Acīmredzot cīņa sākās kā pozicionāla. Abas puses atradās aizsegā, bez taktiskā pārsvara.
Viņš neuzdrošinājās sazināties. Joprojām nav jēgpilnas informācijas. Jums būs jārīkojas vienam. Kāpēc viņš vispār iesaistījās kaujā, kurš ir draugs un kurš ir ienaidnieks – tādi jautājumi neradās, it kā pietiktu ar pašu faktu par kāda ārēja spēka uzbrukumu šķietami mierīgam izlīgumam.
Nanīti, reaģējot uz kaut kādām īpašnieka iekšējām šaubām, atkal mēģināja palīdzēt. Tas izpaudās pēkšņā vājuma lēkmē. Bet viņš dzirdēja čukstus, kas ložņāja pa muguru ar zosādu.
«…pēkšņi tas neizdevās…»
"…nogalini šos…»
«…ņemsim gūstekņus par fermu citur…»
Mana galva strauji griezās. Uz pelēko sienu fona parādījās un pazuda cilvēku figūru kontūras