ТОП просматриваемых книг сайта:
Kļūsti par pēdējo. Edgars Auziņš
Читать онлайн.Название Kļūsti par pēdējo
Год выпуска 2024
isbn
Автор произведения Edgars Auziņš
Издательство Автор
Pēc pusdienlaika es tik tikko varēju pakustināt kājas. Priesterienes ķermenis bija vājš, nepiemērots šādām pārejām, un mana iekšējā spēka nepietika, lai vienā dienā piepildītu muskuļus ar dzīvību. Sākotnēji diezgan ērtie apavi, ko viņi man atrada, tagad berzēja manas izlutinātās pēdas. Es nevalkāju ādas bikses, gāju kleitā. Lai sievietes nekautrējas ap kailajām krūtīm, bet es joprojām esmu tālu no tā. Bet arī ar to neviens nestrīdējās – Krīta metienam ir pienākums darīt tikai to, ko Kriits pavēl. Un viņam nerūpēja mans tērps, tāpat kā es.
Es paskatījos uz tukšajiem ratiem, bet nekad nepieņēmos lūgt atļauju tajos braukt. Nav tā, ka es būtu noraizējies par izsmieklu – man ir vienalga par viņu attieksmi, es vienkārši negribēju viņiem neko prasīt. Bet palīdzība negaidīti nāca no Dāras – viņa pamanīja, kā es paklupu. Viņa lika zirgam pagriezties un, zīmēdama vienā līmenī ar mani, pastiepa roku:
– Nāc šurp. Šis zirgs ir spēcīgs un var izturēt mūs abus.
Viņa mani pievilka un nosēdināja sev priekšā, ar stingru roku turot manu vēderu. Braucām lēnām, lai kājnieki nepagurtu. Es, šūpojoties uz katra soļa, domāju par arvien dīvainākām lietām. Taču beigās nonācu pie secinājuma, ka Dāra mani vienkārši uzskata par vērtīgu savam vadītājam un tāpēc rūpējas par mani. Kā jūs rūpētos par zirgu vai jebkuru lietu.
Mūs gaidīja tikai izpostīti un nodedzināti ciemati, neviena cilvēka. Es vismaz par to varēju priecāties. Man arī nebija vēlēšanās runāt ar Dāru, tāpēc atlikušajā pārejas laikā es neteicu ne vārda.
Vakarā apstājāmies un iekūrām uguni. Un tikai tad Daara atkal piegāja klāt, pastiepa uz kociņa ceptas gaļas gabalu un pastūma uz centru, kur sēdēja Kriits. Man šķiet, ka man ir jābūt viņa klusajai ēnai. Es nestrīdējos. Viņa apsēdās netālu.
Starp dēmoniem valdīja stingra hierarhija: Kriits ir augstāks par citiem, viņa viedoklis netiek apstrīdēts – radās iespaids, ka, ja viņš pavēlētu visiem iet un uzreiz noslīcināt sevi jūrā, tad visi tā darītu. Bet viņš, ja uzskata par nepieciešamu, var uzklausīt padomnieku un komandieru viedokli, kurā bija arī Daara. Nē, ne tā – viņi saka savu viedokli, pat ja viņš nejautā, bet pats pieņem lēmumu. Spriedze bija jūtama, runājot par citām vienībām. Varbūt šajā gadījumā būs strīds par varu? Es nevarēju precīzi zināt, bet bija ļoti pamanāms, ka gan komandieri, gan vienkāršie karavīri nevienam nevēlējās pievienoties. Un viņi to nebūtu darījuši, ja nepieciešamība nebūtu viņus piespiedusi. Ja vien es viņus nebūtu piespiedusi! Viņa pie sevis pasmaidīja, taču bija arī noraizējusies par to, kā Tali stāvoklis mainīsies vēl lielākā sabiedrībā.
Uzceļam teltis. Kriits, dodoties uz savu istabu, atskatījās un atrada mani ar savām acīm. Sapratusi, kas viņai jādara, viņa traucās viņam pakaļ. Taču šoreiz viņa nekavējās izmantot sava ķermeņa vājumu savā labā:
«Līdera dēls,» viņa pagriezās pret viņu, tiklīdz iegāja teltī, «man sāp ķermenis, un manas kājas asiņo.» Neesmu pieradis pie tādām slodzēm.
– Novelc drēbes, Tali.
Es sāku uztraukties – galu galā viņš jau iepriekš bija izrādījis kaut kādu žēlumu, kāpēc gan ne tagad?
– Vispirms parunāsim, vadītāja dēls… Man ir daudz jautājumu, ja man ir tiesības uzdot jautājumus.
– Novelc drēbes, Tali. Un tad parunāsim.
Novilkusi un izmetusi kleitu, es gāju tālāk un apsēdos viņam pretī, knapi piesedzoties ar rokām. Bet šodien viņš nesteidzās mani piespiest atvērties.
– Kādi jautājumi?
– Kāpēc tu esi šeit? Es domāju… kāpēc jums vispār vajadzīgs šis karš?
– Man? – Viņš mirkli padomāja un pastiepa roku pēc lampas, lai to iedegtu. «Es atgriezos no Tician štata, un tajā pašā dienā mans tēvs mani atsūtīja uz šejieni.
«Es dzirdēju Dāru sakām, ka jums patīk šī zeme… Bet no jūsu vārdiem izrādās, ka jūs īsti nevēlējāties šeit ierasties.»
Viņš pasmaidīja, viņa seja no smaida nekļuva skaista, bet kļuva maigāka:
«Es to neteicu, Tali.»
«Es to neteicu,» es pamāju. «Es vienkārši šodien daudz klausījos.» Kāds vēlas vairāk asiņu, kāds vēlas nogalināt imperatoru, kāds vēlas atstāt šajā teritorijā nevienu dzīvu dvēseli. Bet es nedzirdēju – ko jūs vēlaties?
«Man ir atbilde uz jūsu jautājumu, bet es nevēlos jums to sniegt.» Jo tagad es domāju par ko citu.
Smaids no viņa sejas nepazuda, viņš nedusmojas. Bet es nodrebēju. Krīts pieliecās pie manis:
«Es sapratu, ka es joprojām gribu tevi, neskatoties uz maldināšanu.» Nolādējiet savu skaistumu par to, Tali. Bet jūs pārbaudāt manu pacietību. Daara teica par ieņemšanas novārījumu – tur, krūzē, viņa to atkal nodeva… Viņa meloja ārstiem, ka viņai to vajag, jo neviens jūs nevarēs saprast. Galu galā es tev apsolīju brīvību. Vai tu viņu negribi?
Es nolaidu skatienu uz grīdu, bet ne no apkaunojošajām sarunām. Atbildei jābūt tādai, lai nepasliktinātu viņa attieksmi pret mani.
«Es esmu… līdera dēls.» Es nezinu, kā to izskaidrot.
– Pamēģini.
Un tas, šķiet, mudināja mani līdz sirsnībai:
«Šī nav mana vieta, Kriit,» es gribēju piebilst, «es neesmu no tiem, kas dzīvs padodas, ne no tiem, kas pazemojas,» bet viņš būtu turējis mani aizdomās par melošanu. Galu galā es esmu šeit – kaila sēžu viņa priekšā. «Es domāju, manai dzīvei vajadzēja kalpot dievietei, nevis kalpot vīrietim.» Šis stāsts nav rakstīts par mani, es tajā nokļuvu nejauši… Un tāpēc es nevaru būt jūsu bērnu māte – lai tas vismaz būtu pareizi. Vai tu šo saproti?
Paskatījos uz augšu, Krīta acis tagad bija nopietnas:
«Vai naids pret mani ir augstāks par visu pārējo?»
«Vai tā,» es klusi atbildēju, bet viņš pats to izteica ļoti precīzi.
– Tali, parādi man pērli.
Es saspringu – tagad precīzi zināju, kas sekos. Bet viņa to izdarīja, nedaudz paverot muti. Krīts satvēra manu seju ar savām lielajām plaukstām un pievilka sev klāt.
– Neaizveriet to. Atdodies vismaz skūpstos – tici man, skūpsti manāmi nomierina sirdi. Tu nevari ienīst ar pilnu spēku un skūpstīties tā, kā tu man atbildēji vakar.
Viņš pārbrauca ar savu mēli pār manējo un tad mani spēcīgi noskūpstīja. Viņam ir taisnība par vienu sīkumu – kad es aizvēru acis, es aizmirsu par to, kas to dara. Un viņa skūpstīja pretī, aizrijoties no vēlmes. Tomēr Krīts atrāvās pēc kārtējiem pusvaidziem no manis:
«Ja tev sāp ķermenis, kā tu saki, tad šodien sagādā man prieku ar savu muti.» Tad novārījumu nevajag dzert. Esmu gatavs gaidīt tevi vēl vienu dienu. Vai redzi, ka es nāku pretī?
Viņš uzreiz piecēlās kājās un novilka bikses. Es nepavisam nesapratu viņa lūguma nozīmi, bet, kad erektais dzimumloceklis bija atsegts manā sejā, es atkāpos. Viņš piegāja tuvāk, un, kad es atkāpos, viņš