LITMIR.BIZ

Скачать книгу

māte man iesita, jo es apgalvoju, ka viņa krāc, – Harijs atbildēja.

      – Es nekrācu, – iebilda Emma, ziezdama uz maizes sviestu.

      – Kā tu zini, ja tobrīd esi aizmigusi? – Harijs pavaicāja.

      – Un kas gadījās tev, tēvoci Džails? Mana māte salauza tev roku, jo arī tu apgalvoji to pašu? – Sebastjans jautāja.

      – Es nekrācu! – Emma atkārtoja.

      – Paklau, Sebastjan, – stingrā tonī sacīja Samanta, – nevajag uzdot jautājumus, uz kuriem cilvēki nevēlas atbildēt.

      – Tu runā gluži kā diplomāta meita, – Džailss secināja, uzsmaidīdams Sebastjana saderinātajai.

      – Tu runā gluži kā politiķis, kas negrib atbildēt uz jautājumu, – Sebastjans noteica. – Taču es noskaidrošu…

      – Labrīt, šeit kapteinis! – ieķērkstējās skaļrunis. – Patlaban mūsu ātrums ir divdesmit divi mezgli. Temperatūra ir sešdesmit deviņi grādi pēc Fārenheita, un nākamajās divdesmit četrās stundās laika apstākļu izmaiņas nav gaidāmas. Ceru, ka jums priekšā ir lieliska diena. Izmantojiet visas brīnišķīgās iespējas, ko ”Bakingema” jums piedāvā, īpaši sauļošanās guļamkrēslus un peldbaseinu uz augšējā klāja. – Pēc ilgākas pauzes viņš turpināja: – Daži pasažieri man ir jautājuši par skaļu troksni, kas viņus pamodinājis nakts vidū. Varu paziņot, ka ap trijiem naktī Karaliskā flote Atlantijas okeānā sarīkojusi mācības. Viņi gan atradās vairāku jūras jūdžu attālumā, taču skaidrā naktī skaņa izplatās diezgan tālu. Es atvainojos ikvienam, kuru pamodināja lielgabala šāvieni, bet pats pasaules kara laikā esmu dienējis flotē un zinu, cik nozīmīgas ir šādas mācības. Un es varu droši apgalvot, ka mūsu kuģim un pasažieriem ne sekundi nav draudējušas briesmas. Paldies par uzmanību, un vēlu patīkamu atlikušo dienu!

      Sebastjans sprieda, ka šo paziņojumu kapteinis lasījis no papīra, un pāri galdam palūkojās uz māti – nebija šaubu par to, kurš tekstu sacerējis.

      – Kaut es būtu valdes loceklis! – viņš noteica.

      – Kāpēc? – Emma pajautāja.

      – Tad, – atbildēja Sebastjans, – es varētu noskaidrot, kas naktī patiešām ir noticis.

      Desmit vīri palika stāvam, kamēr Emma ieņēma vietu galda galā – neierastu vietu, jo ”Bakingemas” deju zāle gan nebija piemērota valdes ārkārtas sapulcēm.

      Neviens no kolēģiem nesmaidīja. Lielākā daļa šo kungu bija piedzīvojusi krīzes, taču tik briesmīgu nekad. Pat admirālis Samerss bija sakniebis lūpas. Emma atvēra zilo ādas mapi – Harija dāvanu, apsveicot ar kļūšanu par valdes priekšsēdētāju. ”Tieši Harijs brīdināja mani par problēmām un atrisināja tās,” viņa sev atgādināja.

      – Ir lieki pieminēt, ka viss, ko mēs šodien apspriedīsim, ir strikti konfidenciāls, taču es vēlos aizrādīt, ka uz spēles ir likts Beringtonu kuģniecības liktenis un ikviena pasažiera drošība, – Emma sacīja un palūkojās darba kārtībā, ko bija sagatavojis kompānijas sekretārs Filips Vebsters dienu pirms izbraukšanas no Eivonmautas. Šis dokuments bija zaudējis aktualitāti. Jaunajā darba kārtībā tika iekļauts viens punkts. – Es sākšu ar paziņojumu par nakts notikumiem, ko neatspoguļosim protokolā. Pēc tam mēs izlemsim, kā rīkoties. Mazliet pēc trijiem vīrs mani pamodināja… – Divdesmit minūtēs Emma bija izstāstījusi galveno un ieskatījās piezīmēs. Ar pagātni viss bija skaidrs, taču nākotni pareģot viņa nespēja.

      – Vai problēma ir atrisināta? – noprasīja admirālis, tiklīdz Emma aicināja uzdot jautājumus.

      – Lielākoties pasažieri noticēja kapteiņa versijai. – Emma pāršķīra lapu. – Sūdzējušies trīsdesmit četri cilvēki. Visi, izņemot vienu, labprāt kā kompensāciju pieņēma iespēju izmantot bezmaksas braucienu ar ”Bakingemu”.

      – Būs vairāk, – pavēstīja Bobs Bingems, ar savu ziemeļniecisko atklātumu satricinādams ārēji rāmos valdes locekļus.

      – Kāpēc jūs tā apgalvojat?

      – Uzzinājuši, ka atliek vien uzrakstīt sūdzību, lai dabūtu bezmaksas braucienu, pārējie pasažieri tūdaļ ķersies pie spalvām.

      – Iespējams, ka ne visi domā līdzīgi jums, – aizrādīja admirālis.

      – Tieši tāpēc es esmu valdē, – attrauca Bingems.

      – Jūs teicāt, ka apmierinājušies visi, izņemot vienu, – sacīja Džims Noulss.

      – Jā, – Emma apstiprināja. – Diemžēl viens amerikānis draud iesūdzēt mūsu kompāniju un apgalvo, ka trijos naktī bijis uz klāja un nav ne redzējis, ne dzirdējis Karalisko floti, taču trieciena laikā salauzis potīti.

      Piepeši valdes locekļi sāka runāt visi vienlaikus. Emma pagaidīja, kamēr viņi aprims.

      – Man ar… – Viņa ieskatījās mapē. – …Heidenu Renkina kungu ir tikšanās divpadsmitos.

      – Cik amerikāņu ir uz klāja? – vaicāja Bingems.

      – Apmēram simts.

      – Cerēsim, ka ne visi ir advokāti, kas piepelnās uz nelaimes gadījumu rēķina, citādi mēs visu atlikušo mūžu pavadīsim tiesas zālēs. – Ap galdu atskanēja nervozi smiekli. – Lūdzu, Emma, apstipriniet, ka Renkina kungs nav advokāts.

      – Ir vēl ļaunāk, – viņa atbildēja. – Viņš ir politiķis. Luiziānas štata parlamenta Pārstāvju palātas loceklis.

      – Tārps, kuram palaimējies nonākt svaigu ābolu mucā, – norūca Dobss, valdes loceklis, kurš parasti izteicās diezgan reti.

      – Es neuztveru jūsu domu, – no otras galda puses ierunājās Klaivs Enskots.

      – Vietējais politiķis, kurš acīmredzot saskatījis iespēju iegūt nacionāla līmeņa popularitāti.

      – Tā tik mums vēl trūka, – norūca Noulss.

      Kādu mirkli valdīja klusums, ko beidzot lietišķā tonī pārtrauca Bobs Bingems:

      – Mums viņš jānogalina. Atliek izlemt, kurš nospiedīs mēlīti.

      – Tad jau es, – ieminējās Džailss, – jo arī es esmu tārps ābolu mucā. – Dobss izskatījās piedienīgi apmulsis. – Es mēģināšu aprunāties un vienoties ar viņu pirms divpadsmitiem, iekams viņš ticies ar jums, priekšsēdētāj. Cerēsim, ka viņš ir demokrāts.

      – Paldies, Džails, – Emma sacīja, joprojām nespēdama pierast pie tā, ka brālis viņu dēvē par priekšsēdētāju.

      – Cik plaši ir kuģa bojājumi pēc sprādziena? – vaicāja Pīters Meinārds.

      Visu acis pievērsās galda pretējam galam, kur sēdēja kapteinis Tērnbuls.

      – Ne tik plaši, kā es baiļojos. – Kapteinis piecēlās. – Ir cietusi viena no četrām galvenajām dzenskrūvēm, un to nomainīt es varēšu tikai pēc atgriešanās Eivonmautā. Nelielu triecienu ir dabūjis arī korpuss.

      – Vai mēs būsim spiesti samazināt ātrumu? – jautāja Maikls Keriks.

      – Jā, bet neviens nepamanīs, ka mēs stundā pieveicam divdesmit divus, nevis paredzētos divdesmit četrus mezglus. Atlikušās dzenskrūves strādā nevainojami, un es allaž esmu ticējis, ka Ņujorkā ieradīsimies ceturtajā agri no rīta, tātad tikai pats acīgākais pasažieris pamanīs, ka esam dažas stundas nokavējušies.

      – Varu

Скачать книгу