LITMIR.BIZ

Скачать книгу

numurs? – vaicāja kapteinis.

      – Trešais, – Harijs atbildēja, atsaucot atmiņā padzīvojušo vīru, kas soļoja pārāk ātri. – Uz priekšu pa koridoru.

      Kapteinis un seržants izskrēja no telpas, viņiem sekoja Skots-Hopkinss, Harijs un Džailss. Ar savu atslēgu atdarījis durvis, kapteinis paspēra soli sānis un palaida garām Robertsu. Seržants tūdaļ piesteidzās pie lielās lādes, vilcinādamies pacēla vāku un ieskatījās iekšā.

      – Jēziņ! Detonācijai jānotiek pēc astoņām minūtēm un trīsdesmit deviņām sekundēm.

      – Vai nevar gluži vienkārši atvienot kādu no šiem? – Kapteinis Tērnbuls norādīja uz krāsaino vadu mudžekli.

      – Var, tikai… kuru? – attrauca Robertss, uzmanīgi atdalīdams sarkano, melno, zilo un dzelteno vadu. – Es šādus mehānismus esmu redzējis neskaitāmas reizes. Pareizais ir viens no četriem, bet uz labu laimi griezt negribas. Tā varētu rīkoties tuksneša vidū, kur es esmu viens pats, nevis uz kuģa okeāna vidū, apdraudot simtiem cilvēku dzīvību.

      – Tad steigšus vilksim šurp Dohertiju! – ierosināja kapteinis Tērnbuls. – Viņš noteikti zinās, kurš vads ir īstais.

      – Šaubos, – atbildēja Robertss, – jo es neuzskatu, ka viņš ir spridzinātājs. Šim darbiņam uz klāja noteikti ir meistars, un Dievs vien zina, kur šo cilvēku meklēt.

      – Mums nav laika, – pulkvedis atgādināja, vērodams padotā darbu. – Septiņas minūtes, trīs, divas, viena…

      – Tātad, Roberts, ko jūs iesakāt? – mierīgi vaicāja kapteinis.

      – Jums tas nepatiks, kungs, bet pašreizējos apstākļos ir tikai viena izeja. Un arī tas ir milzīgs risks, jo mums atlikušas nepilnas septiņas minūtes.

      – Runājiet! – pulkvedis pavēlēja.

      – Ņemt trauku, pārmest pār bortu un lūgt Dievu.

      Harijs un Džailss aizskrēja uz valdes priekšsēdētājas apartamentiem un nostājās katrs savā pusē vāzei. Emma jau bija apģērbusies un vēlējās uzdot vairākus jautājumus, taču apzinājās, ka prātīgāk būs paklusēt.

      – Celiet uzmanīgi, – sacīja Robertss. – Itin kā šī būtu bļoda ar karstu ūdeni.

      Ietupušies ceļgalos, Harijs un Džailss uzmanīgi pacēla smago vāzi un izslējās. Abi pārliecinājās, ka tā neizslīdēs, un sāniski virzījās uz atvērto durvju pusi. Skots-Hopkinss un Robertss veikli novāca ikvienu šķērsli viņiem ceļā.

      – Sekojiet man! – aicināja kapteinis.

      Procesija lēni tuvojās lielajām kāpnēm. Harijs nebija iedomājies, ka vāze būs tik smaga, un tad atcerējās, cik milzīgs bija cilvēks, kurš to atnesa. ”Nav brīnums, ka viņš negaidīja dzeramnaudu. Tagad viņš varbūt jau ir ceļā uz Belfāstu vai sēž kaut kur pie radio un gaida, kad tiks paziņots par ”Bakingemas” un tās pasažieru likteni.”

      Kad viņi nonāca kāpņu pakājē, Harijs sāka skaļi skaitīt pakāpienus. Pēc sešpadsmit viņš apstājās, lai atvilktu elpu, kamēr kapteinis un pulkvedis turēja vaļā virpuļdurvis uz sauļošanās klāju – Emmas prieku un lepnumu.

      – Jāaiziet līdz pašam pakaļgalam, – kapteinis izrīkoja. – Tā mēs maksimāli izvairīsimies no korpusa bojājumiem. – Harijs neizskatījās laimīgs. – Neuztraucieties, vairs nav tālu.

      ”Interesanti, cik tālu šis ”nav tālu” tas varētu būt?” prātoja Harijs, kurš būtu gatavs tūdaļ pārmest vāzi pāri bortam. Tomēr viņš klusēja un collu pa collai virzījās uz priekšu.

      – Es saprotu, kā tu jūties, – Džailss sacīja, it kā nolasīdams svaiņa domas.

      Viņi turpināja ceļu garām peldbaseinam, tenisa kortam un guļamkrēsliem, kas gaidīja vēlāk no rīta parādāmies atpūtu alkstošus viesus. Harijs centās neskaitīt, cik maz laika palicis līdz…

      – Divas minūtes, – paziņoja seržants Robertss, ieskatījies rokas pulkstenī.

      Harijs ar acs kaktiņu jau redzēja pakaļgala reliņus. ”Vēl tikai daži soļi… Bet arī Everesta iekarošanā paši pēdējie soļi izrādījās tie grūtākie un lēnākie.”

      – Piecdesmit sekundes, – noteica Robertss, kad procesija apstājās pie reliņiem. Tie sniedzās līdz viduklim.

      – Vai atceries, kā mēs semestra beigās iemetām Fišeru upē? – jautāja Džailss.

      – Vai to var aizmirst?

      – Tad uz ”trīs” iemetīsim viņu okeānā un atbrīvosimies no tā nelieša reizi par visām reizēm, – Džailss ierosināja.

      – Viens… – Abi atvēzējās uz aizmuguri, taču tikai par dažām collām. – Divi… – Izdevās iegūt vēl dažas collas. – Trīs… – Sakopojuši visus atlikušos ķermeņa spēkus, viņi palaida vāzi slaidā lokā pāri pakaļgala reliņiem. Pirmajā acumirklī Harijam šķita, ka tā nokritīs uz klāja vai vismaz atsitīsies pret bortu, taču viss noritēja veiksmīgi un vāze ar klusu plunkšķi iegāzās jūrā.

      Džailss triumfējoši pacēla abas rokas un iesaucās:

      – Aleluja!

      Pēc dažām sekundēm bumba uzsprāga, atsviežot viņus tālu prom pār klāju.

      Otrā nodaļa

      Ieraudzījis Martinesu iznākam no mājas Ītonskvērā, Kevins Refertijs ieslēdza signālu ”Brīvs”. Pavēle bija skaidrāka par skaidru – ja klients mēģinās bēgt, tā būs nepārprotama pazīme, ka viņš negrasās maksāt otru daļu par ”Bakingemas” spridzināšanu, un ir attiecīgi sodāms.

      Pavēli sankcionēja Īru republikāņu armijas teritoriālās vienības komandieris Belfāstā. Kevinam vajadzēja izvēlēties, kuru no diviem dona Pedro Martinesa dēliem likvidēt, taču Djego un Luiss jau bija aizbēguši uz Argentīnu un noteikti nedzīrās atgriezties Anglijā, tādēļ dons Pedro pats kļuva par vienīgo dalībnieku šofera īpašajā krievu ruletē.

      – Uz Hītrovu, – Martiness izgrūda, iekāpis taksometrā. Refertijs izstūrēja no Ītonskvēra un pa Slounstrītu brauca uz Betersi tiltu, nelikdamies zinis par pasažiera skaļajiem protestiem. Bija četri no rīta un lija, tādēļ vajadzēja apsteigt vien duci automobiļu. Refertijs šķērsoja tiltu un pēc dažām minūtēm apstājās pie pamestas noliktavas Lambetā. Pārliecinājies, ka tuvumā neviena nav, viņš izlēca no taksometra, atdarīja sarūsējušo piekaramo atslēgu, atvēra durvis un iestūrēja ēkā, pagrieza transportlīdzekli braukšanai pretējā virzienā – bēgšanai, kad darbiņš būs padarīts.

      Refertijs aizbultēja durvis un iededza putekļainu spuldzi, kas karājās pie sijas griestu centrā. Tad viņš no iekškabatas izņēma revolveri un gāja atpakaļ uz taksometru. Lai gan uz pusi jaunāks par Martinesu un divkārt sportiskāks, viņš neuzdrīkstējās riskēt. Kad cilvēks domā, ka mirs, adrenalīns pārvērš viņu par supermenu pēdējā mēģinājumā glābties. Turklāt Refertijs apzinājās, ka šī Martinesam nav pirmā reize, kad viņš skatās nāvei acīs. ”Atšķirība tikai tā, ka tagad ar skatīšanos vien neiztiks.”

      Viņš attaisīja aizmugures durvis un pavēcināja revolveri, mudinādams Martinesu izkāpt.

      – Te ir nauda, – dons Pedro sacīja, rādīdams uz somu.

      – Gribēji to atdot Hītrovā, ja? – Ja somā atradīsies pilna summa, Refertijs būs spiests atteikties no domas par sodīšanu. – Divsimt piecdesmit

Скачать книгу