LITMIR.BIZ

      Pirmā nodaļa

      Domājot par hipnozi, cilvēki iztēlojas svārstu šūpošanos – "jūs kļūstat miegains" – un brīvprātīgos, kuri šovos uz skatuves kladzina kā vistas. Tāpēc ir gluži saprotami, ka daudzi klienti, ieradušies pie manis pirmo reizi, jūtas ļoti nemierīgi. Patiesībā hipnoze nav nekas nedabisks vai biedējošs. Jums savā ikdienā jau reiz droši vien ir gadījies piedzīvot "transam līdzīgu stāvokli". Vai kādreiz, ar automašīnu dodoties uz kādu zināmu ceļamērķi, esat atklājuši, ka nemaz neatceraties, kā esat tur nokļuvuši? Vai zināt ko? Tobrīd jūs bijāt transā!

      Mani vēl nekad neviens nebija hipnotizējis. Godīgi sakot, es tam visam nemaz īsti neticēju. Man padomā bija mierīgi gulēt, izlikties, ka hipnoze ir iedarbojusies, un censties nesmieties.

      – Lielākā daļa cilvēku paši brīnās, cik ļoti tas viņiem patīk, – hipnotizētāja sacīja. Viņa bija viscaur maiga un smaržoja pēc tīrības; ne kosmētikas, ne rotu. Viņas āda izskatījās tik gluda un caurspīdīga, it kā viņa allaž mazgātos tikai kalnu strautos. Viņa smaržoja kā pārmērīgi dārgu rokdarbu preču veikals lauku pilsētās: pēc sandalkoka un lavandas.

      Telpa, kurā atradāmies, bija mazītiņa, silta un dīvaina. Tā bija iebūvēta vienā mājas pusē un līdzinājās iestiklotam balkonam. Paklājs bija netīrs, ar izbalējušām, sārtām rozēm, toties logi – mūsdienīgi: stikla plātnes no grīdas līdz griestiem gluži kā ātrijā. Telpu bija piepludinājusi gaisma. Kad ienācu pa durvīm, šķita, ka tā šalkdama iziet man cauri galvai gluži kā spirdzinošs vējiņš, un mani pārņēma vecu grāmatu un jūras smarža.

      Mēs nostājāmies līdzās pie pašiem logiem, hipnotizētāja un es. Atrodoties tik tuvu, lejā nebija iespējams saskatīt smiltis; tikai jūru kā saplacinātu, spīdīgu skārdu, kas aizstiepās līdz pat apvāršņa blāvi zilajai švīkai.

      – Es jūtos tā, it kā stāvētu kuģa priekšgalā, – uzrunāju hipnotizētāju. Šķiet, šāda piezīme viņu ārkārtīgi iepriecināja, jo viņa paziņoja, ka vienmēr esot jutusies tieši tāpat. Viņas acis bija apaļas un mirdzošas kā bērnu izklaidētājai.

      Mūsu sēdvietas atradās viena otrai pretī. Mans guļamkrēsls bija mīksts, pārvilkts ar zaļu ādu. Hipnotizētājas atzveltnes krēslam bija sarkanas un krēmkrāsas svītras. Starp abiem krēsliem bija novietots zems kafijas galdiņš, uz kura atradās papīra salvetīšu kārba – daži cilvēki te noteikti raudāja, aizrautīgi šņukstēdami par to, ka iepriekšējā dzīvē bijuši bada nomocīti zemnieki –, ledus ūdens krūze, kuras virspusē peldēja divas nevainojami apaļas citrona šķēlītes, divas augstas ūdens glāzes, mazs sudraba trauciņš ar šokolādes konfektēm spīdīgos papīrīšos un lēzena paplāte, pilna ar sīkiem krāsaina stikla olīšiem.

      (Man reiz bija liela, vecmodīga stikla lodīte, kas bērnībā bija piederējusi manam tēvam. Eksāmenu un darba interviju laikā es to mēdzu turēt plaukstā, cerot uz veiksmi. Pirms pāris gadiem es šo lodīti pazaudēju, un kopš tā laika man vairs nav veicies.)

      Paraugoties apkārt, uz sienām pamanīju okeāna atstaroto gaismu: žilbinošas, dejojošas gaismas prizmas. Patiesībā tas tiešām izskatījās nedaudz hipnotizējoši. Hipnotizētāja bija salikusi rokas sev klēpī un abas kājas stingri nolikusi uz grīdas. Kurpes bez papēžiem, melnas zeķbikses, izšūti tautiska izskata svārki un sasienama krēmkrāsas trikotāžas jaka. Kā hipijam, tomēr eleganti. Jaunā laikmeta stilā, tomēr klasiski.

      Es nodomāju: tava dzīve nu gan noteikti ir brīnišķīgi rāma. Tu katru dienu sēdi šajā neparastajā, gaismas rotaļu pārpludinātajā telpā. Nekādu elektroniskā pasta vēstuļu, kas noklāj datora ekrānu. Nekādu aizkaitinājuma pilnu telefona zvanu, par kuriem nemitīgi jādomā. Ne tikšanos, ne izklājlapu.

      Varēja manīt, ka sieviete ir laimīga. Šī sajūta šķebinoši izplūda no viņas gluži kā lētas smaržas, kaut gan viņa nemūžam nebūtu kaut ko tādu lietojusi.

      Sajutu mutē skaudības skābumu un paņēmu vienu šokolādes konfekti, lai to padzītu.

      – Ai, labi, es arī vienu paņemšu, – hipnotizētāja nopriecājās, iztīdama šokolādes konfekti. Viņa izturējās sirsnīgi un meitenīgi draudzīgi, it kā pazītu mani jau sen. Viņa ir no tādām. Viņai droši vien ir vesels bars ķiķinošu, skaistu draudzeņu, kuras viņu atbalsta, kuras sasveicinoties apskaujas, rīko seriāla "Sekss un lielpilsēta" skatīšanās vakarus un spiegdamas ilgi apspriež vīriešus pa telefonu.

      Atvērusi klēpī nolikto datoru, hipnotizētāja atkal ierunājās. Viņas mute bija burvīgi piebāzta ar šokolādi.

      – Tā, pirms mēs sākam kaut ko darīt, es jums uzdošu dažus jautājumus. Ak vai, man nevajadzēja ņemt konfekti ar karameles pildījumu! To taču nevar sakost.

      Jautājumu bija negaidīti daudz.

      Uz lielāko daļu no tiem es atbildēju godīgi. Tie bija visnotaļ nekaitīgi. Kur jūs strādājat? Kā jūs atpūšaties? Kas jums vislabāk garšo?

      Beidzot hipnotizētāja atlaidās savā krēslā, pasmaidīja un apvaicājās:

      – Un tagad pasakiet, kas jūs šodien šurp atvedis?

      Protams, uz šo jautājumu es negrasījos atbildēt simtprocentīgi godīgi.

      Viņš paziņoja:

      – Es gribu tev kaut ko pateikt.

      Viņš bija nolicis nazi un dakšiņu uz šķīvja malām un nu sēdēja taisni izslējies, izriezis krūtis, it kā beidzot būtu saņēmis drosmi. Viņš izskatījās izbijies un nedaudz nokaunējies. Elena, kura vēl pirmīt bija smaidījusi, tūdaļ sajuta, kā pakrūti savelk sāpīgi krampji. (Kaut kas viņas prātā atzīmēja, ka vispirms bija reaģējis viņas ķermenis. Prāta, ķermeņa un gara kopība darbībā. Tik aizraujoši.)

      Viņas sejā joprojām vīdēja muļķīgi sastindzis laimīgs, atklāts smaids.

      Viņai bija trīsdesmit pieci gadi. Viņa zināja, ko tas nozīmē. Šis jaukais vīrietis, pašnodarbinātais priekšpilsētas mērnieks, vientuļais tēvs, kuram patika pārgājieni un kantrimūzika, grasījās pateikt kaut ko tādu, pēc kā viņa vairs nemaz negribēs savu baramundi baltvīna mērcē. Viņš grasījās pateikt kaut ko tādu, kas viņai sabojās visu šo dienu, un šī diena bijusi tik jauka, un baramundi patiešām bija ļoti garda.

      Viņa negribīgi nolika dakšiņu.

      – Ko tad? – viņa apvaicājās pieklājīgi jautājošā tonī un viscaur saspringa, it kā gaidītu sitienu. Gan viņa to pārdzīvos. Nebūs jau nekāds pasaules gals. Šī bija tikai abu ceturtā tikšanās reize. Viņa vēl nebija pārāk iemīlējusies. Viņa šo vīrieti gandrīz nepazina. Dieva dēļ, viņam taču patika kantrimūzika! Viņai jau uzreiz bija vajadzējis noprast, ka te kaut kas nav lāgā. Jā, šovakar vannā viņa bija nodevusies dažām cerību pilnām fantāzijām, bet tas jau bija romantiskas satikšanās visizplatītākais slazds. Domās viņa jau bija to visu atstājusi pagātnē un nu cītīgi pūlējās atgūties. Kad pienāks trešdiena, viss jau būs aizmirsts. Sliktākajā gadījumā – ceturtdien. Paldies dievam, ka viņa ar šo vīrieti nebija pārgulējusi.

      Viņa nespēja ietekmēt to, kam tūlīt vajadzēja notikt. Vienīgi savu reakciju uz šo notikumu.

      Uz mirkli viņa domās iztēlojās savas mātes izteiksmīgo grimasi. Elena, saki, mīļā, vai tu patiešām tici šīm paviršajām pašpalīdzības muļķībām, ko pati izklāsti?

      Patiesībā viņa tām patiešām ticēja. No visas sirds. (Vēlāk māte bija atvainojusies par šo piezīmi. "Iespējams, tas bija pārāk augstprātīgi teikts," viņa bija sacījusi, un Elena bija notēlojusi, ka noģībst no milzīga pārsteiguma.)

      – Vai es drīkstētu uz mirkli tevi atstāt? – Viņš piecēlās, salvete noslīdēja uz grīdas. Viņš to pietvīcis pacēla un rūpīgi nolika uz galda līdzās savam šķīvim.

      Elena nekustīgi skatījās.

      – Es tikai… – Viņš norādīja uz restorāna tālāko galu.

      – Labi, – viņa mierinoši noteica.

      – Tur, pa kreisi, kungs. – Kāds viesmīlis neuzkrītoši norādīja tualetes virzienā.

      Viņa

Скачать книгу