Скачать книгу

Vaivode

      Veltu brīvprātīgajiem, kas darbojas visur pasaulē un netaupa spēkus, lai dotu otro iespēju noklīdušiem un bezsaimnieka suņiem.

      1. NODAĻA

      Februāra sākumā Reičela Fīldinga varēja lepoties ar samērā aizraujošu karjeru interneta firmu sabiedrisko attiecību jomā, draugu, kurš regulāri dāvināja ziedus un ģērbās labāk par viņu pašu, un piedevām vēl mājkalpotāju un sejas ādu, kas atbilstu trīs gadus jaunākai, nevis viņas vecuma, proti, trīsdesmit deviņus gadus vecai sievietei.

      Februāra otrajā nedēļā viņa pamanījās vienā paņēmienā zaudēt gan savu mūža mīlestību, gan arī darbu un Čīsvikas dzīvokli. Tajā pašā rītā Reičela pamanīja pirmo balto šķipsnu biezo, tumšo matu cirtās, kā arī saņēma pārmetošu īsziņu no savas māsas Amēlijas, kuras meitiņu bija aizmirsusi apsveikt piektajā dzimšanas dienā. “Fakts, ka tev nav bērnu, vēl nenozīmē, ka tu drīksti būt tik sasodīti egoistiska.”

      Sirmā šķipsna un darba vai dzīvokļa zaudēšana izraisītu pietiekami nomācošas izjūtas arī katra atsevišķi, bet tas viss kopā šķita tik smags pārbaudījums, ka to nespētu izturēt pat cilvēks, kas radis uzklausīt nelāgus jaunumus. Reičela ilgojās, nē, alka, gulēt ar seju Bailey’s saldējuma peļķē un klausīties septiņdesmito gadu rokmūzikas grupas Joy Division ierakstus, bet tā vietā viņa sēdēja plastmasas krēslā advokāta birojā Longhemptonā, provinces pilsētiņā, kur Waitrose lielveikala atklāšana joprojām tika uzskatīta par ievērības cienīgu notikumu, un klausījās priekšlasījumu par mantojuma nodokļiem, ko sniedza pusmūža vīrietis, kurš nemitīgi vērsās pie Reičelas ar uzrunu “mis Fīldinga”, bet sevi godāja ar vārdiem”es pats”.

      Reičela nule bija mantojusi to, ko Džeralds Flints “priecājās dēvēt par vērtīgu īpašumu”, bet tā īsti spēja domāt vienīgi par faktu, ka atkārtos savas mirušās krustmātes Dotas krēslaino likteni – nākotnē viņu gaida vienīgi suņu spalvas visās malās un vienai personai domātas gatavās maltītes. Kad viņa mēģināja koncentrēties sev neierastajam testamenta izpildītājas stāvoklim, jo bija kļuvusi par vienīgo mantinieci Dotas īpašumam, kas ietvēra ģimenes māju, suņu mītnes, suņus, vēl suņus un vēlreiz suņus, kā mazohistiskā tīksmē uzstādīts ekrānsaudzētājs iztēlē atkal un atkal nozibēja Olivera izskatīgā seja ar tumšajām acīm brīdī, kad viņa parādīja kvītis. Tajā atspoguļojās vispirms šoks, pēc tam izbailes, bet tad baismīgā kārtā pazibēja kas tāds, kam Reičela atrada īsto vārdu tikai tagad, proti, pašapmierinātība.

      – Mis Fīldinga, vai domās esat aizklīdusi kaut kur tālumā?

      Reičela nodrebēdama atgriezās tagadnē. Saņemies, viņa sevi aprāja. Viņš ir projām. Tu atrodies šeit. Tas ir svarīgi.

      – Es jūs klausos, Flinta kungs. – Viņa paklaudzināja pildspalvu pret piezīmju grāmatiņu. – Hmm, patiesībā neklausos vis. Varbūt jūs varētu īsi minēt visu, kas man būtu jāveic kā testamenta izpildītājai?

      Džeralds sēdēja aiz rakstāmgalda, pie sienas bija liels viņa četru pūčulēniem līdzīgo mazbērnu portrets. No advokāta pa labi iekārtojusies gaišmataina sieviete vecumā starp divdesmit un trīsdesmit, kas acīmredzot bija Dotas dibinātās suņu patversmes pārvaldniece. Līdzās viņas krēslam sēdēja sērīgs melnbalts kollijs.

      Reičela nesaprata, kālab šeit atrodas suns. Tiesa, ģimenē Dotu uzskatīja par tērētu suņmīli (“tērēta” bija Reičelas mātes skarbā diagnoze; Reičelai krustmātes pieķeršanās šiem dzīvniekiem nebūt nešķita kaut kas pārspīlēti dīvains, it īpaši, ja to salīdzināja ar pašas Valas apsēstību ar kārtības un tīrības uzturēšanu). Tomēr varēja gadīties, ka suns patiesībā ir otrs testamenta izpildītājs.

      Domas par Oliveru darīja Reičelu apātisku, bet Džeralds kļūdaini uzskatīja, ka viņa sēro par mirušo krustmāti.

      – Jaunas informācijas nudien ir daudz, bet tūdaļ mēģināsim to visu padarīt skaidrāku. Es sniegšu īsu kopsavilkumu, norunāts?

      Reičela pāršķīra piezīmju grāmatiņā jaunu lappusi, bet tajā ieraudzīja vakar niknumā uzskrīpātu darāmā sarakstu – sakravāt mantas, zvanīt iedzīves aizvākšanas firmai, nomainīt dzīvokļa atslēgas, pasūtīt ceļojumu – un steigšus pāršķīra vēlreiz.

      Džeralds runāja, Reičela skribelēja piezīmes. Pirms viņa drīkstēs mantot Dotas māju, suņu mītnes un patversmi, kas arīdzan bija mantojuma daļa, nāksies vispirms pieprasīt īpašuma novērtējumu, pēc tam advokāts nosūtīs attiecīgajām iestādēm aizpildītas dokumentu veidlapas, Finanšu pārvalde aprēķinās mantojuma nodokli, un it nekas nepiederēs Reičelai, iekams nebūs samaksāta vismaz daļa summas, bla, bla, bla… Pildspalva paklausīgi slīdēja pār papīru, bet Reičelas sirdi žņaudza smeldzoša nožēla.

      Desmit dzīves gadi palaisti vējā. Visvērtīgākā un auglīgākā viņas mūža desmitgade. Viņa vairs nekad nepieskarsies Olivera melnajiem, atpakaļ atsukātajiem matiem, kuru griezumam itin kā nevajadzētu izskatīties labi, bet kas tomēr viņam piestāvēja. Viņa ķermeņa smarža pēc darba dienas, spēcīga un vīrišķīga, uzvēdī no baltā krekla, kad viņš novelk un uzsviež uz krēsla žaketi ar zelta krāsas oderi…

      – …un Džems arī, protams? – piebilda gaišmatainā meiča, tādējādi pārraujot Reičelas domu pavedienu. Viņa bija austrāliete, tālab apgalvojums drīzāk izklausījās pēc jautājuma. Reičelai veltītais platais un saulainais smaids liecināja, ka minēto radību viņa uzskata par pašu labāko mantojuma daļu.

      Reičela piemiegtām acīm pavēroja viņas zelta kaklarotu, kas kūļājās virs teniskrekla. Megana.

      – Piedodiet, es tā kā neatceros, ka testamentā būtu pieminēts arī suns. – Reičela, atbalstu meklēdama, pievērsās Džeraldam. – Vai es būtu kaut ko palaidusi garām? Diemžēl pagājusī nedēļa man izvērtās samērā murgaina, tāpēc…

      – Dota atstāja man norādījumus informēt jūs par Džemu, tiklīdz būsiet ieradusies šeit. – Megana norādīja uz suni, kas sēdēja pie viņas kājām kopš tikšanās sākuma – paklausīgs, bet drūms, aste un ausis sērīgi nolaistas.

      Dzīvnieks šķiet nobēdājies daudz lielākā mērā nekā es pati, Reičela vainas apziņas uzplaiksnījumā nodomāja.

      – Džemam ir septiņi gadi, viņš ir kollijs jeb skotu aitu suns. Dota gribēja, lai jūs viņu paņemat, un sevišķi uzsvēra tieši šo vēlēšanos, vai ne, Džem? Tev būs jaunas un īpašas mājas. – Megana mīļi noglāstīja suņa melnās, pūkainās ausis, un dzīvnieks piekļāvās viņas kājām.

      – Diemžēl es neesmu “suņu cilvēks”, – Reičela protestēja, bet Džems pacēla galvu, un viņa sarāvās no šīm spokainajām leduszilajām acīm, kas pētīja viņas seju, itin kā mēģinot ieraudzīt ko pazīstamu. Vai tiešām suņi apveltīti ar šādu skatienu, Reičela nobrīnījās. Radās sajūta, ka dzīvnieks redz viņai cauri un saskata sievieti, kam nedrīkst uzticēt pat istabas puķu aplaistīšanu.

      – Dota nebūtu atstājusi jums Džemu, ja domātu, ka neesat tam piemērota. Viņai piemita ķēriens sameklēt katram viņa īsto suni, – Megana ļoti nopietni paskaidroja. – Viņa to uzreiz juta un zināja, tiklīdz apmeklētājs ienāca istabā. Ne reizi nepieļāva, lai kāds no viņas izglābtajiem dzīvniekiem nonāktu pie aplamas personas, arī tad ne, ja tie lūgšus lūdzās.

      Reičela pavērās uz advokātu, cerēdama ieraudzīt kaut vai vieglu galvas pašūpošanu par šo disnejisko ārprātu, tomēr Džeralda sejā vīdēja iecietīgs smaids. – Mani viņa aplaimoja ar diviem apburošiem draiskuļiem. Mēs mēdzām devēt Dotu par suņu savedēju.

      Jēziņ, nodomāja Reičela. Citādi nevar būt, tas ir tikai sapnis.

      – Vai tā ir jūsu ģimenes īpašā iezīme? – Megana gribēja zināt. – Proti, spēja saprasties ar suņiem?

      – Cik man zināms, nē, – Reičela pieklājīgi atbildēja, tad pārdomājusi papildināja: – Patiesībā noteikti ne. Bērnībā mēs nedrīkstējām turēt pat zelta zivtiņas. Man nav ne jausmas, kur cēlusies Dotas suņu mīlestība.

      Tiesa, krustmāti nekādā ziņā nevarēja uzskatīt par tipisku Mosopu ģimenes pārstāvi. Viņa nebija apprecējusies divdesmit četru gadu vecumā, nebija laidusi pasaulē bērnus un regulāri atteicās piedalīties

Скачать книгу