LITMIR.BIZ

Скачать книгу

mazākā nodoma izrādīt kaut nedaudz iecietības pret kalvinistiem, un tas nekad nenotika. Mani Žannas iecirtība tā nekaitināja, jo es nopratu, ka meiteni sajūsmina iespaids, kādu šīs runas atstāj uz pārējiem. Tomēr, cenzdamās piespiest Žannu pielāgoties pārējiem, es guvu vērtīgas atziņas par jauno reliģiju, kas biedēja vairākumu katoļu un izraisīja viņos riebumu.

      Kad biju aptvērusi, kādas izmaiņas tajā ieviestas, es pārsteigta nospriedu, ka hugenotu ticība nemaz daudz neatšķiras no manējās. Tomēr Žanna jebkurā izdevīgā mirklī kaismīgi aizstāvēja savu reliģiju, un man neizdevās viņu no tās novērst. Tam gan nebija nekādas nozīmes; uzklausījis sava sūtņa vēstījumu par šo meiteni, Kārlis Piektais atteicās pat apdomāt sava dēla precības ar Žannu.

      Fransuā saniknots aizsūtīja māsasmeitu atpakaļ uz Navarru, un sākās drūms laiks; karali aizkaitināja visi un jebkas. Es jutu, ka tīkls ap mani pamazām savelkas arvien ciešāk. Cik ilgs laiks paies, līdz kāds viltīgs galminieks ierosinās, ka Milānu varētu iegūt, sameklējot Anrī jaunu sievu?

      Mana atelpa pirms soda izpildes tuvojās beigām. Biju spiesta noslēgt līgumu ar savas elles galveno dēmonu.

      Es nokārtoju tikšanos nakts vidū savās istabās. Mani māca bažas, ka Diāna atteiksies vai arī ieradīsies, fanfarām skanot, tomēr viņa atnāca klusi un nemanāmi. Kamēr es soļiem mēroju istabu, prātā izmēģinādama vārdus, kas mutē garšoja pēc sodrējiem, durvis atvērās un viņa nostājās uz sliekšņa, ietinusies apmetnī ar kapuci. Viņa pacēla baltu roku, atmeta kapuci un atklāja manam skatienam savu stingo seju. Diānai mugurā bija tumši zils tērps, un alabastra krāsas kaklu rotāja dārgu, melnu pērļu virtene.

      Viņa ierunājās pieredzējušas galminieces rāmajā balsī:

      – Jūsu aicinājums mani izbrīnīja.

      Es skarbi pasmaidīju. – Vai tiešām? Neticu, ka līdz šim mans vārds ne reizi nav pavīdējis jūsu domās.

      Sieviete pielieca galvu. – Taisnība. Jūsu atklātība ir kā svaiga gaisa vēsma.

      – Lieliski. Runāsim vēl atklātāk. Manuprāt, mums ir pienācis laiks iepazīt vienai otru labāk, jo esat tik tuva manam vīram.

      Diānas plakstiņi notrīsēja. Uz brīdi viņas acīs pazibēja kaut kas drūms un nežēlīgs. Vērodama sāncenses nevainojamo ādu un saltās, zilās acis, es nesapratu, kāpēc mans vīrs ir tā aizrāvies ar šo čūskai līdzīgo būtni. – Jūs diemžēl maldāties, – viņa piesardzīgi atbildēja. – Man gan ir tas gods dēvēt Viņa Augstību par savu draugu, bet varu apliecināt, ka mūs nevieno nekas cits.

      Es apmierināta nodrebēju. Acīmredzot Diāna nevēlējās atklāti atzīt savas attiecības ar manu vīru neatkarīgi no tā, ar ko viņi nodarbojās divatā. Biju novērtējusi šo sievieti pārāk augstu. Viņa nebija tik pārliecināta par sevi, kā šķita no malas. Diāna zināja, ka pēc Anrī kāpšanas tronī viņai nāksies vai nu doties prom no galma, vai arī kļūt par manu sāncensi visu acu priekšā.

      Brīdi izbaudījusi šo atklāsmi, es nolēmu, ka nelikšos manām viņas izvairīšanos, un ķēros pie galvenā jautājuma. – Es jūs aicināju pie sevis, jo domāju, ka izprotat manas bažas. Varbūt Viņa Majestātei drīz vairs nebūs citas iespējas, kā vien atzīt manu laulību par spēkā neesošu.

      – Vai esat pārliecināta? – Diānas sejā noraustījās kāds muskulis. – Dzirdēju, ka esat ieguvusi karaļa mīlestību.

      – Viņa mīlestība netiek apšaubīta, – es atbildēju daudz skarbāk, nekā biju iecerējusi. – Tomēr tā nevar mani atbrīvot no lāsta, kas, pēc daudzu domām, mani skāris. – Es apklusu, atcerējusies noslēpumu, kas reiz sadega pavardā tikai dažu soļu attālumā no mums. – Runa ir par manu nespēju radīt bērnus, kundze, – es paskaidroju. – Viņa Majestāte man ir pieķēries, bet pat viņam neizdosies mani aizstāvēt mūžīgi. No manis galu galā tiek gaidīts dēls. Ja tas nav iespējams, visiem būtu labāk, ja es iestātos klosterī, kur ir īstā vieta sievietēm manā nožēlojamā stāvoklī.

      Diāna samiedza acis. Biju trāpījusi vārīgā vietā, varbūt pat vienīgajā, kas piemita šai sievietei. Viņa nespēja aizbēgt no sava vecuma; nebija daudz laika piepildīt savus godkāros sapņus, un viņa bija atkarīga no manis, padevīgās sievas. Cita droši vien tik rāmi neatkāptos un neļautu viņai rīkoties, kā pati vēlas.

      – Man ļoti žēl, ka šīs domas jūs tā nomāc, – Diāna sacīja un, graciozi piecēlusies kājās, piegāja pie loga sēdekļa un uzsita pa spilvenu sev blakus, it kā es būtu piejaucēts dzīvnieks. Es apsēdos Diānai blakus; no viņas neplūda itin nekāds aromāts, it kā viņa būtu veidota no marmora. – Varu apliecināt, ka šādi sarežģījumi rodas bieži, – viņa sacīja. – Es izgāju pie sava nelaiķa vīra, kad biju vēl pusaudze, un pirmo bērnu laidu pasaulē tikai pēc divdesmit gadu vecuma. Dažām sievietēm nepieciešams laiks nobriešanai. – Manas plaukstas savilkās dūrēs, bet Diāna turpināja: – Lai nu kā, jautājums ir tik kutelīgs, ka varbūt ļausiet man kliedēt jūsu bažas?

      Man gribējās apvīt pirkstus ap viņas balto kaklu, bet biju spiesta atzīt, ka viņa vismaz aiztaupījusi man sliktāko – turpmāku pazemošanos.

      – Es justos jums pateicību parādā, – zobus sakodusi, es noteicu.

      Diāna papliķēja man pa roku, piecēlās un aizslīdēja uz durvju pusi. Apstājusies pie tām, viņa pameta skatienu pār plecu. – Dzirdēju runas, ka jūs ticat amuletiem, dzirām un tamlīdzīgiem niekiem. Turpmāk tie vairs nebūs nepieciešami. Ja ļausiet man par visu parūpēties, es apsolu, ka drīz dāvāsiet Anrī bērnu. Mums visiem tā būs brīnišķīga diena.

      Viņa līganiem soļiem devās prom, un es paliku, niknuma un naida plosīta, tomēr arī savādi atvieglota.

      – Dofina sieva gaida bērnu! – Jaunā vēsts pāršalca Fontenblo, liekot cienījamām matronām un atraitnēm pielēkt kājās daudzus gadus nepiedzīvotā veiklībā un čukstus paziņot dzirdēto savām meitām un vedeklām, kuras savukārt izsteidzās dārzā un nodeva ziņu vīriem un mīļākajiem. – Dofina sieva ir grūta! Mediči beidzot ieņēmusi bērnu!

      Es vēroju viņus visus, stāvēdama pie loga. Galms nedēļām ilgi skaļi pauda savu prieku par Anrī iknakts viesošanos manās istabās; bet viņi nezināja, ka visu sarīkoja Diāna. Viņa pasūtīja īpašus uzlējumus, lai stiprinātu manas asinis un Anrī dedzīgumu, kā arī izsniedza mums sarakstu ar labākajām pozām bērna radīšanai. Es sēdos Anrī virsū un kustējos, līdz viņš sasniedza virsotni, vai arī gulēju uz muguras un pacēlu kājas gaisā, kamēr viņš ieslīdēja manī. Anrī ieguva mani no sāniem un četrrāpus; mēs īstenojām visu, ko reiz biju redzējusi aizliegtajā grāmatā no karaļa bibliotēkas, un es nozagu sev katru baudas kripatu, ko vien spēju, tēlodama palaistuvi sava vīra un tā mīļākās priekšā, jo Diāna apgalvoja, ka tikai mūsu kaisles spēks sagatavos manu klēpi bērnam.

      Un katru reizi, kad Anrī ieslīga manī un es iekliedzos, mans skatiens gandrīz pret manu gribu aizslīdēja pie Diānas, kura stāvēja ēnā aiz gultas, mūs vērodama un vadīdama mūsu kustības ar asām, precīzām pirkstu kustībām…

      Kad man radās aizdomas, ka viņas pūles vainagojušās panākumiem, es pagaidīju, līdz nozuda pirmais nelabums un savārgums, un tad nosūtīju ziņu. Diāna pieaicināja vecmāti, kura mani ilgi mocīja, līdz pavēstīja, ka esmu stāvoklī un vesela.

      Karalis aizelsies atsteidzās pie manis un jautāja: – Vai tā ir taisnība, meit?

      Slēpdama pretīgumu par to, ko biju spiesta izdarīt, lai pienāktu šis mirklis, es smaidīju. – Jā, es gaidu bērnu.

      – Es jau zināju, ka jūs mani nepievilsiet! Jums nekā netrūks. Sakiet, ko vēlaties,

Скачать книгу