LITMIR.BIZ

      HARIJS KLIFTONS

      1939-1941

      Pirmā nodaļa

      – Mani sauc Harijs Kliftons.

      – Kā tad. Un es esmu valsts prezidents, – noteica detektīvs Kolovskis un aizsmēķēja cigareti.

      – Nē, – neatlaidās Harijs, – jūs nesaprotat. Ir notikusi briesmīga kļūda. Es esmu Harijs Kliftons. Anglis no Bristoles. Es kalpoju uz tā paša kuģa, kur bija arī Toms Bredšovs.

      – Šo stāstiņu pataupi savam advokātam, – ieteica detektīvs un izpūta elpu, piepildīdams mazo kameru ar blīvu dūmu mākoni.

      – Man nemaz nav advokāta, – iebilda Harijs.

      – Ja es būtu iekūlies tādā ķezā kā tu, mazais, tad noteikti uzskatītu, ka Seftons Dželkss ir mana vienīgā cerība.

      – Un kas ir šis Seftons Dželkss?

      – Iespējams, ka nebūsi dzirdējis par Ņujorkas labāko advokātu, – noteica detektīvs un izpūta vēl vienu dūmu mākoni, – bet viņam nākamajā rītā deviņos ieplānota tikšanās ar tevi, un Dželkss no sava kabineta iziet tikai pēc tam, kad ir saņēmis priekšapmaksu.

      – Bet… – iesāka Harijs, kad Kolovskis ar delnu uzsita pa kameras durvīm.

      – Rīt, kad Dželkss ieradīsies pie tevis, – Kolovskis turpināja, neņemdams vērā Harija mēģinājumu kaut ko sacīt, – labāk sagudro kādu pārliecinošāku pasaciņu par šo, ka esam apcietinājuši nepareizo personu. Imigrācijas dienesta virsniekam tu pateici, ka esi Toms Bredšovs. Ja viņam tas likās gana pārliecinoši, tad tikpat labi pārliecinās arī tiesnesi.

      Kameras durvis atvērās, tomēr detektīvs līdz tam brīdim paguva izpūst vēl vienu dūmu mākoni, un Harijam uznāca klepus. Kolovskis, vairs nesacījis ne vārda, izgāja gaitenī un aizcirta kameras durvis. Harijs sabruka uz sienai piestiprinātās lāvas un iespieda galvu spilvenā, kas bija ciets kā ķieģelis. Viņš skatījās griestos un prātoja par to, kā gan viss izvērties šādi – otrā pasaules malā viņš nonācis policijas rokās un tiek apsūdzēts slepkavībā.

      Durvis atvērās vēl ilgi pirms tam, kad rīta gaismiņa spēja iezagties pa restoto lodziņu telpā. Par spīti agrajai stundai, Harijs jau bija pilnībā pamodies.

      Ienāca apsargs, nesdams ēdienu, kādu Pestīšanas Armijas ļaudīm ne prātā nenāktu piedāvāt pat pilnīgākajam trūkumcietējam. Viņš nolika paplāti uz nelielā koka galdiņa un, ne vārda nebildis, aizgāja.

      Harijs uzmeta skatienu ēdienam un sāka soļot pa kameru. Ar katru sperto soli pieauga viņa pārliecība, ka lieta ātri vien tiks atrisināta, tiklīdz viņš Dželksam būs izskaidrojis savas rīcības iemeslus un paskaidrojis, kālab izvēlējies pieņemt Toma Bredšova vārdu. Smagākais sods noteikti būs izraidīšana no valsts, un tas precīzi atbilstu viņa plānam, jo viņš visu laiku bija domājis atgriezties Anglijā, lai iestātos Jūras spēkos.

      Bez piecām minūtēm deviņos no rīta Harijs sēdēja uz lāvas malas un nepacietīgi gaidīja Dželksa atnākšanu. Masīvās dzelzs durvis neatvērās līdz deviņiem divpadsmit. Harijs pielēca kājās, kad cietumsargs pakāpās malā, lai ielaistu gara auguma, eleganti ģērbušos sirmu kungu. Harijs nosprieda, ka šis vīrietis ir apmēram viņa vectēva gados. Dželksa kungam mugurā bija tumši zils sīksvītrots uzvalks ar divrindu pogu žaketi, balts krekls un svītrota kravate. Noguruma pilnais skatiens viņa sejā liecināja, ka gandrīz nekas uz šīs pasaules viņu vairs nespētu īsti pārsteigt.

      – Labrīt! – viņš sveicināja un tikko manāmi uzsmaidīja Harijam. – Mani sauc Seftons Dželkss. Esmu vecākais partneris advokātu birojā “Dželkss, Maierss un Ebernetijs”. Bredšova kungs ar kundzi lūdza, lai pārstāvu jūsu intereses tiesā.

      Harijs piedāvāja Dželksam vienīgo krēslu kamerā, it kā viņš būtu kāds sens draugs, kurš iegriezies viņa istabā Oksfordā, lai iedzertu tasi tējas. Pats viņš apsēdās uz lāvas malas un vēroja, kā advokāts no portfeļa izceļ dzeltenu bloknotu un noliek uz galda.

      Dželkss no žaketes iekškabatas izņēma pildspalvu un sacīja: – Varbūt sāksim ar to, ka jūs man pateiksiet, kas esat, jo mums abiem ir zināms, ka leitnants Bredšovs jūs neesat.

      Ja advokātu arī pārsteidza Harija stāsts, tad viņš to nekādi neizrādīja. Galvu noliecis, viņš daudz pierakstīja savā dzeltenajā bloknotā, kamēr Harijs skaidroja, kā viss izvērties un kāpēc viņš galu galā bijis spiests pavadīt nakti cietumā. Pabeidzis stāstīt, Harijs nosprieda, ka nu viņa nedienām būs pienācis gals, ja reiz pie lietas ķēries tik pieredzējis advokāts. Tā viņš domāja līdz brīdim, kad izdzirdēja Dželksa pirmo jautājumu.

      – Jūs sacījāt, ka vēl uz “Kanzasas zvaigznes” klāja uzrakstījāt vēstuli mātei, kurā izskaidrojāt, kālab izlēmāt uzdoties par Tomu Bredšovu?

      – Tieši tā, kungs. Nevēlējos lieki sāpināt savu māti, un tajā pašā laikā man bija nepieciešams, lai viņa saprastu, kālab izvēlējos tik dramatisku rīcību.

      – Jā, es spēju saprast, kāpēc pieņēmāt, ka šāda identitātes maiņa būs labākais risinājums jūsu tābrīža problēmām. Tikai jūs neiedomājāties, ka šāds solis jūs ievilks vēl nopietnākās nepatikšanās, – noteica Dželkss. Viņa nākamais jautājums Hariju izbrīnīja pat vēl vairāk. – Vai jūs atceraties šās vēstules saturu?

      – Protams. Es to rakstīju un pārrakstīju tik daudzas reizes, ka spēju atkārtot gandrīz vārdu pa vārdam.

      – Tad ļaujiet man pārbaudīt jūsu atmiņu, – Dželkss sacīja un, vairs nesacījis neko, izrāva no dzeltenā bloknota papīra lapu un pasniedza to Harijam kopā ar pildspalvu.

      Viņš mirkli apdomājās, lai labāk atcerētos vēstules tekstu, un tad ķērās pie rakstīšanas.

      Mīļo māt!

      Esmu darījis visu, kas manos spēkos, lai Tu šo vēstuli saņemtu pirms tam, kad Tev kāds būtu varējis pavēstīt, ka jūrā esmu gājis bojā.

      Kā jau redzi, uz šās vēstules ir rakstīts 9. septembris, tātad vari pārliecināties, ka neesmu miris, jo “Devonieti” nogremdēja 4. septembrī. Mani izcēla no jūras, un es nokļuvu uz amerikāņu kuģa. Esmu pat ļoti dzīvs. Man radās iespēja pieņemt kāda cita cilvēka vārdu, un es tā arī izdarīju, jo cerēju, ka tādējādi atbrīvošu gan Tevi, gan Beringtonu ģimeni no daudzām problēmām, kuras, kā šķiet, gadu gaitā esmu radījis.

      Ir svarīgi, lai Tu saprastu, ka mana mīlestība pret Emmu nav mazinājusies. Ne tuvu. Tomēr es nedrīkstu pieļaut, lai viņa pavada visu dzīvi, turēdamās pie vārgās cerības uz to, ka mans tēvs bija Arturs Kliftons, nevis Hugo Beringtons. Tagad viņai vismaz radīsies iespēja padomāt par jaunas dzīves sākšanu kopā ar kādu citu vīrieti.

      Jau tuvākajā nākotnē es plānoju atgriezties Anglijā.

      Ja saņemsi kādas ziņas no Toma Bredšova, tad zini, ka tās sūtu es.

      Tiklīdz manas kājas atkal skars Anglijas zemi, es ar Tevi sazināšos, bet tikmēr lūdzu Tevi glabāt manu noslēpumu tikpat cieši, kā glabāji savējo visus šos gadus.

      Pabeidzis lasīt vēstuli, Dželkss kārtējo reizi pārsteidza Hariju. – Kliftona kungs, vai jūs šo vēstuli nosūtījāt pats? – viņš vaicāja. – Vai arī uzticējāt to izdarīt kādam citam?

      Pirmo reizi šās sarunas laikā Harijam radās aizdomas, ka īsti kaut kas nav kārtībā, un viņš nolēma nestāstīt par savu lūgumu doktoram Vollesam personīgi nogādāt vēstuli, kad būs nonācis Bristolē pēc divām nedēļām. Viņš bažījās, ka Dželkss varētu pierunāt doktoru Vollesu, lai atdod vēstuli, un tad viņa mātei nāktos palikt neziņā, ka dēls joprojām ir dzīvs.

      – Es nosūtīju vēstuli, kad biju izkāpis krastā, – Harijs paskaidroja.

      Padzīvojušais advokāts uzreiz neatbildēja,

Скачать книгу