LITMIR.BIZ

Скачать книгу

Sofija… – viņš nevarēja atcerēties Sofijas uzvārdu. Varbūt Kima to nemaz nebija teikusi.

      – Vai tev viņa patika? – Alise piesardzīgi jautāja. Darbinieces neuzdrīkstējās uzdot doktoram Rīdam jautājumus par viņa personīgo dzīvi – vismaz ne kopš pirmās reizes. Viņa atbildes bija kā elektrības sitieni.

      – Jā, patika, – Rīds atbildēja un vēlreiz pasmaidīja. – Ar viņu ir interesanti sarunāties.

      – Sarunāties? – Betsija jautāja. – Tu viņu satiki?

      Rīds nolika apmeklējumu žurnālu uz letes un dziļi ievilka elpu. Kāpēc šīs sievietes uzvedās tik dīvaini?

      – Nē, es viņu nesatiku, bet mums bija ilga telefonsaruna. Es gribu zināt, kāpēc jūs tik dīvaini uzvedaties. Kāpēc jūs raugāties uz mani tā, it kā es būtu saticis spoku? Vai Sofija nav īsta? Vai viņa ir manas iztēles auglis?

      Sievietes saskatījās un nolēma, ka patiesība jāatklāj Heterei.

      Tomēr Hetere klusēja, un Rīdam nācās apvaldīt vēlmi viņai uzkliegt, jo Hetere bija ļoti bikls cilvēks. Viņa sabruka, izdzirdot jebkādu piezīmi, kas nebija mīlestības un rūpju pilna. Tomēr Rīds apveltīja jauno sievieti ar caururbjošu skatienu. Ar šādu skatienu viņš glābšanas operācijās mēdza piespiest cilvēkus ķerties pie darba.

      – Viņa aplēja tevi ar alu, – Hetere izgrūda un atkrita krēslā, it kā paliktu bez spēka.

      Piepeši Rīdam viss kļuva skaidrs. Glītā meitene krogā, alus, kas tecēja pār viņa seju, Kimas draudzenes ierašanās Edilīnā – tas viss notika vienā un tajā pašā laika sprīdī. Rīds par to nebija domājis, bet pieņēma, ka agresīvā meitene bijusi Edilīnā tikai caurbraucot. Krogs atradās galvenā lielceļa malā, un ceļš veda arī uz citām vietām, ne tikai Edilīnu.

      Sievietes vērās Rīdā ar plati ieplestām acīm un gaidīja viņa reakciju. Tomēr Rīdam nebija ne jausmas, ko teikt. Viņš klusēdams pagriezās un iegāja savā kabinetā.

      Pirmā doma, kas viņam ienāca prātā, bija: Sofija pametīs darbu. Viņa ieraudzīs Rīdu, sapratīs, kas viņš ir, un aizies. Iepriekšējā vakarā Rīdam piezvanīja Rasels un paskaidroja, kas notika uz lielceļa.

      – Tu viņu gandrīz notrieci ar automašīnu, – Rasels teica.

      – Nekas tamlīdzīgs nenotika.

      – Notika gan, – Rass turpināja. – Tu iegriezies līkumā piecu jūdžu attālumā no kroga austrumu virzienā un pētīji dokumentus. Nabaga meitene bija spiesta ielēkt akmeņozolu audzē, lai nepakļūtu zem taviem riteņiem.

      – Ak Dievs! – Rīds nočukstēja.

      – Tu piesauc īsto būtni, – Rasels piebilda. – Viņš nosargāja jūs abus.

      – Zem automašīnas riepas kaut kas nokrakšķēja…

      – Tas bija viņas mobilais telefons. Un viņa bija arī ielikusi kaut ko aploksnē. Tu tai pārbrauci pāri.

      – Un viņa tikai izlēja alu uz manas galvas? – Rīds jautāja. – Viņai vajadzēja meklēt mani ar bisi rokās. Vai tu nezini viņas vārdu un adresi? Es gribu nosūtīt atvainošanos un jaunu telefonu. – Tajā brīdī Rasels pavēstīja, ka laiks beigt sarunu, jo viņam jādodas projām.

      Rīds apsēdās lielajā ādas krēslā un uz brīdi aizvēra acis. Attiecībās ar sievietēm viņš pieļāva vienas vienīgas kļūdas. Kopš šķiršanās no Lauras viņam bijušas divas nopietnas attiecības, un abas reizes…

      Viņš paberzēja seju ar plaukstām. Ļauties sevis žēlošanai nedrīkstēja. Rīds saprata, kāpēc jutās labi, karādamies helikoptera trosē. Izprast bangojošu okeānu bija vieglāk nekā izprast sievietes.

      Ko man tagad darīt? Pareiza un godprātīga rīcība šķita satikt Sofiju un mēģināt paskaidrot savas izturēšanās iemeslus.

      Kā lai es to izdaru? Vai man mēģināt izpelnīties Sofijas līdzjūtību? Vai runāt par miega trūkumu? Vai man teikt, ka aizņemtības dēļ esmu spiests lasīt dokumentus, sēžot pie automašīnas stūres?

      Bija skaidrs, ka Sofija viņam nepiedos. Rīds nebija pelnījis piedošanu.

      Un kādas būtu šīs godprātīgās rīcības sekas? Tas nozīmētu, ka vakarā dzīvoklī nebūs garda, mājās gatavota ēdiena, rēķini paliks neapmaksāti un nebūs neviena, ar ko Rīdam vakarā parunāt. Tas viņu biedēja visvairāk.

      Parunāt, viņš nodomāja un sarosījās. Rīds joprojām drīkstēja runāt ar Sofiju, ja vien izdotos izvairīties no viņas un kāds Edilīnas iedzīvotājs neizpļāpātos par to, ka tieši Rīds viņu gandrīz nogalināja.

      Rīds zināja: ja viņš apsvērs šo muļķīgo, absurdo ideju vēl desmit sekundes, tad nāks pie prāta. Viņš no tās atteiksies. Rīdam bija jārīkojas godprātīgi, jāsagaida Sofija un jāsamierinās ar savas rīcības sekām. Viņš apņēmās būt labs darba devējs un izrakstīt Sofijai čeku par atlaišanas kompensāciju, un… pie velna!

      Viņš steigšus izskrēja priekšnamā. Pulkstenis rādīja bez piecpadsmit minūtēm deviņi.

      – Nesakiet viņai! – Rīds uzsauca savām darbiniecēm. – Arī neviens cits cilvēks šajā pilsētā nedrīkst viņai to teikt. Man nepieciešams laiks, lai… lai… – Viņš nespēja izlemt, ko darīt turpmāk. – Skaidrs?

      Sievietes klusēdamas palocīja galvu, un Rīds izsteidzās ārā pa pagalma puses durvīm. Viņam pirms Sofijas ierašanās bija jāizved sava ar sliktu slavu apveltītā automašīna no stāvlaukuma. Pirmā vieta, kas Rīdam todien jāapmeklē, bija Frazier Motors Ričmondā. Viņš plānoja noīrēt citu automašīnu. Ar BMW Sofijai būs pārāk spēcīgas asociācijas. Sēdēdams pie stūres, Rīds negribot sāka vēlēties, kaut būtu klausījies māsā, kad viņa stāstīja par savām dzīvokļa biedrenēm. Tad viņš zinātu, kā Sofijai izpatikt.

      Vispirms bija jāpiezvana mātei un jāaptur tenkas. Rīds viņai piezvanīja, izmantojiet brīvroku sistēmu, jo bija apņēmies turpmāk nenovērsties no ceļa.

      – Mammu? – Rīds ierunājās, kad viņa māte atbildēja uz zvanu.

      – Tas taču Edilīnas alus puika!

      Rīds saviebās un vēlējās, kaut atkal būtu Namībijā, tomēr neprotestēja. Mātei vajadzēja izrunāties.

      – Kima sacīja, ka viņas draudzene Sofija tevi ilgi neizturēs, – Elena Oldridža turpināja. – Tā kā tev ir slikts raksturs un tu mēģināji nabaga meiteni noslepkavot, viņai izrādījās taisnība. Ko Sofija teica, kad uzzināja, ka nevērīgais šoferis ir viņas darba devējs?

      – Neko, – Rīds sameloja. Viņš drudžaini centās izdomāt veidu, kā izlūgties Sofijas piedošanu.

      – Es saprotu, kāpēc viņa ar tevi nerunāja, – Elena turpināja. – Vai viņa tevi ar kaut ko apmētāja? Es ceru, ka asi priekšmeti nebija pieejami. Rons atnāca pie manis un atstāstīja notikuma detaļas. Viņš bija sajūsmā un grasās izrādīt meitenei savas simpātijas. Rons teica, ka viņam patīk meitenes ar krampi. Vai tas nav apburošs vecmodīgs vārds? Savukārt tev tika pasniegta skaista, vientuļa meitene uz sudraba paplātes, bet tu visu sabojāji. Rons teica…

      – Māt! – Rīds iebrēcās. – Nesaki viņai, ka vainīgs biju es.

      – Sofijai? Vai tu gribi, lai es nestāstu skaistajai Sofijai, ka tu viņu gandrīz notrieci un aizbrauci tālāk, it kā nekas nebūtu noticis? Tu…

      – Jā, tieši tā. Es mēģināšu izlūgties viņas piedošanu.

      Šis

Скачать книгу