LITMIR.BIZ

Скачать книгу

tas jādara. Bez variantiem. Tā varētu būt kolosāla mārketinga iespēja! – Viņa satraukti sasita plaukstas.

      Šāds brauciens izmaksātu dārgi, bet kā gan es varēju atteikties no izdevības ļaut mūsu uzņēmumam nokļūt prožektoru gaismās?

      Pie velna! Šajā brīdī palikt pusceļā būtu nepieļaujami.

      – Braucam, – es paziņoju, un no šīs domas man uzreiz noreiba galva. Protams, nodibināt jaunus sakarus būtu lieliski, taču jau doma vien par došanos uz Vegasu bija visnotaļ satraucoša. Ja es turētos tālāk no kazino, viss būtu kārtībā.

      – Kolosāli, tad mums tūlīt jāsāk kravāt mantas, – Allija sacīja.

      – Tu taču to nedomā nopietni, vai ne?

      – Ērika Heteveja, tu esi modes sociālā tīkla izpilddirektore, kurai jāpārstāv savs uzņēmums Lasvegasā, spožuma un valdzinājuma galvaspilsētā. Mūs gaida nopietns darbs.

      Es iesmējos. Allija sāka strauji rosīties pa mūsu mazītiņo drēbju skapi, mezdama uz gultas, šķiet, visas viņai piederošās minikleitas.

      – Es gribu izskatīties pēc izpilddirektores, nevis pēc ielasmeitas, dzirdi, Allij?

      – Tu nekad neesi bijusi Vegasā, mīļā. Uzticies man! Dažas turpmākās stundas mēs pavadījām, vienodamās par apģērbiem. Es rezervēju lidmašīnas biļetes un sagatavoju materiālus konferencei. Pēc mazāk nekā divdesmit četrām stundām mums jau bija jāatrodas Vegasā.

      Nākamajā dienā ap divpadsmitiem es šķērsoju studentu pilsētiņu, lai satiktos ar Sidu. Viņam bija pienācis laiks pamosties.

      Nebija jābrīnās, ka mēs ar Sidu vispirms iepazināmies tiešsaistē. Es biju izdomājusi koncepciju un projektu, un man bija neliels ieguldījums, ar ko segt uzņēmuma dibināšanas izmaksas, un tāpēc, dažas nedēļas pārdomājusi savu sākotnējo ideju, es vērsos pie citiem studentiem, lai atrastu kādu programmētāju, kurš varētu palīdzēt izveidot mājaslapu. Sids bija atsaucies pirmais. Pēc dažām tikšanās reizēm mēs bijām nolēmuši kļūt par partneriem šī projekta īstenošanā.

      Vairākas minūtes dauzījos pie durvīm, kamēr viņš tās beidzot atvēra. Sids bija gara auguma, krietni vairāk par sešām pēdām, un burtiski viskalsnākais cilvēks, kādu jebkad biju pazinusi. Tumšā āda un lielās, brūnās kucēna acis viņu padarīja savdabīgi pievilcīgu, taču kopš mūsu iepazīšanās viņš bija dzīvojis sāpīgā vientulībā. Es nebiju vienīgā, kurai vajadzēja biežāk iziet no mājām.

      Šorīt Sida acis bija sarkanas un nogurušas, un es klusībā iedomājos, ka varbūt ir iznākusi kāda jauna videospēle. Kaut kas tāds parasti ietekmēja viņa jau tāpat saraustīto miegu.

      – Ņem, atnesu tev brokastis. – Pametu viņam enerģijas dzērienu, viņš par atbildi kaut ko noņurdēja un devās atpakaļ uz midzeni – nekārtīgu mājokli, kurā bija apmeties kopā ar dažiem citiem vientuļniekiem. Iegāju viņam līdzi un apsēdos uz dīvāna.

      – Kas jauns? – Atvēris skārdeni, viņš ērti iekārtojās pie sava galda, pilna ar tukšām skārdenēm un cepumu ietinamajiem papīriem. Apvaldīju vēlmi ķerties pie uzkopšanas.

      – Man jābrauc uz Vegasu uzstāties TechLabs konferencē, un tāpēc es gribēju ar tevi parunāties pirms aizbraukšanas. Iespējams, pēc manas uzstāšanās varētu rasties straujš vietnes apmeklējuma pieaugums. Es tikai gribu pārliecināties, ka mēs esam tam gatavi.

      – Cik liels pieaugums?

      – Nav ne jausmas, taču konferencē piedalīsies četrdesmit pieci tūkstoši cilvēku. Allija brauks man līdzi, un arī viņa pievērsīsies reklamēšanai.

      – Labi, es uzmanīšu statistikas rādītājus un uzstādīšu dažus izturīgus serverus, lai nerastos pārslodze. – Kaut ko iekricelējis savā piezīmju grāmatiņā, viņš ieslēdza datoru.

      – Vai mums tie jau ir vai arī vajag tos nopirkt? – es apjautājos, cerēdama, ka no dīkstāves varētu izvairīties ar minimāla līdzekļu daudzuma palīdzību.

      – Nauda nekad nenāk par ļaunu. Vai mēs varam to atļauties?

      – Patiesībā ne gluži. Diezgan daudz nāksies iztērēt braucienam.

      – Cik ilgi vēl jāgaida līdz tam brīdim, kad mēs dabūsim naudu no Angelcom?

      – Ja tas vispār notiks. Nav ne jausmas. Ceru, ka viss kļūs skaidrāks pēc pāris nedēļām, kad satikšos ar Maksu. Manuprāt, parasti ir vajadzīgi vairāki mēneši, taču man ir sajūta, ka viņš, būdams ieinteresēts, varētu visu šo norisi paātrināt.

      – Labi, gan jau mēs kaut ko izdomāsim. Man te kaut kur mētājas daži veci datori, ko es varētu salikt kopā.

      Cerēsim, ka nenobruks koledžas tīkls.

      – Liec lietā savas burvju spējas.

      Patiesībā es no Sida sakāmā biju sapratusi tikai aptuveni divdesmit procentus, tomēr man nebija nekādu šaubu, ka šis puisis savā jomā ir īsts ģēnijs, un tāpēc es paļāvos, ka viņš kaut ko izdomās. Šis cilvēks vispār nebija spējīgs pamosties pirms divpadsmitiem dienā, toties viņš dažu stundu laikā prata uzbūvēt datoru no atmiņas kartēm un mātes platēm. Turklāt viņš bija aizrautīgi piedalījies arī “Knaģa” veidošanā, un, gluži tāpat kā es, arī viņš pēdējā laikā nepievērsās gandrīz nekam citam. Jutos pateicīga par šādu ziedošanos, kaut arī tāpēc man vajadzēja samierināties ar viņa īpatnībām.

      – Kā sokas ar darba meklējumiem? – noprasīju, cerēdama, ka arī viņam, tāpat kā man, nemaz negribas iziet reālajā pasaulē.

      – Nekā jauna. Neesmu tam visam atvēlējis pietiekami daudz laika.

      Klusībā atvieglota, es pārstāju viņu izvaicāt un piecēlos, lai sāktu uzkopt.

      – Ērika, tev tas nav jādara. Es šodien visu savākšu, goda vārds!

      – Nedomā par to. Gādā, lai mēs turpmāko četrdesmit astoņu stundu laikā nepazustu no tiešsaistes, un uzskatīsim, ka esam norēķinājušies.

      – Norunāts.

      Ieejot kazino Wynn, man kļuva skaidrs, ka Allijai bijusi taisnība. Vēl bija tikai nedaudz pāri desmitiem piektdienas vakarā, bet kazino jau bija pilns kā piebāzts ar seksīgām sievietēm tik miniatūrās kleitās, kādas es vēl nekad nebiju redzējusi. Salīdzinājumā ar viņām es izskatījos pēc mūķenes.

      Viesnīcas numurā Allija bija palīdzējusi man uzposties, lai mēs varētu doties izpētīt viesnīcu. Izvēlējos šauru, melnu kleitu ar cita auduma iešuvi un gaiši brūnas laiviņas un izlaidu pār pleciem cirtainos matus.

      – Šeit meitenes tādās kleitās droši vien iet uz baznīcu, Allij.

      – Ko tu neteiksi! Parauj to nedaudz augstāk. – Viņa pavilka zemāk savas košās minikleitas kakla izgriezumu.

      Manas krūtis pašas spraucās ārā no kleitas izgriezuma. Acīmredzot stress tām tomēr nebija licis sarauties.

      – Nē, paldies. Man labāk patiktu, ja viss nebūtu tik skaidri redzams. Tev arī nevajadzētu pārāk izcelties.

      – Vai nav vienalga? Mēs te tik un tā nevienu nepazīstam, – viņa paraustīja plecus.

      Tam bija grūti nepiekrist. Šī varēja būt iespēja nedaudz ļaut sev vaļu, tomēr arī tas varēja būt bīstami. Pateicoties Bleikam, mani jau bija pārņēmušas gandrīz sāpīgas alkas izjust pieskārienus. Visur. Mans vibrators vairs nespēja apmierināt viņa atmodināto iekāri, un daudz netrūka, lai es būtu gatava ievilkt gultā pirmo Bleikam līdzīgo vīrieti, kurš gadītos pa rokai. Ikreiz,

Скачать книгу