LITMIR.BIZ

      Pirmā nodaļa

      – Cik ideāla diena, – es sacīju.

      Ziema Bostonā bija izkususi, un pār mums bija nācis pavasaris. Studentu pilsētiņa likās atdzīvojusies, tā bija pilna ar koledžas studentiem, tūristiem un pilsētas pastāvīgajiem iedzīvotājiem.

      Daudzi vēl joprojām bija ģērbušies izlaiduma talāros no šīs pēcpusdienas ceremonijas, kuru es vēl aizvien nebiju paguvusi aptvert līdz galam. Viss šķita sirreāls, sākot ar rūgti saldajām atvadām no draugiem un beidzot ar turpmākajās dienās paredzamo sastapšanos ar reālās pasaules problēmām. Manī virpuļoja neskaidri izplūdušas jūtas. Lepnums, atvieglojums, satraukums. Taču visvairāk mani bija pārņēmusi laime. Par to, ka izdzīvoju šo brīdi. Par to, ka man līdzās bija Marī.

      – Tev taisnība, un neviens to nav pelnījis vairāk par tevi, Ērika.

      Marī Martelli, manas mātes labākā draudzene un mana personīgā dzīvības glābēja, viegli paspieda man roku un ieķērās elkonī.

      Garā un slaidā Marī slējās pāri manam smalkajam augumam. Viņas maigā āda bija kakao tonī, bet īsie, brūnie mati bija savelti vairākos īsu dredu dučos. Šāds matu sakārtojums skaidri liecināja gan par viņas mūžīgo jaunību, gan arī par eklektisko stilu. Noraugoties no malas, nevienam pat nerastos aizdomas, ka viņa jau gandrīz desmit gadus bijusi man mātes vietā.

      Gadu gaitā biju sev iegalvojusi, ka dažreiz ir labāk iztikt vispār bez vecākiem nekā dzīvot kopā ar tādiem vecākiem, par kādiem biju dzirdējusi un šad tad arī viņus sastapusi. Manu klasesbiedru vecāki mēdza būt tik nomācoši. Viņi gan atradās līdzās, taču emocionālā ziņā izturējās pavisam salti vai arī bija pietiekami veci, lai būtu mani vecvecāki, un tik pamatīga vecuma starpība radīja lielus sarežģījums. Man šķita, ka gūt panākumus bija daudzkārt vieglāk, ja mani nepamudināja neviens cits, izņemot mani pašu.

      Marī bija citāda. Gadu gaitā viņa allaž bija sniegusi man tieši tik lielu atbalstu, cik bija vajadzīgs. Viņa uzklausīja manus dramatiskos stāstus par draudzenēm un žēlošanos par darbu un izlaiduma eksāmeniem, taču nekad man neko neuzspieda. Viņa jau zināja, cik barga esmu pati pret sevi.

      Mēs aizsoļojām pa šaurajiem celiņiem, kas vijās caur Hārvarda Universitātes studentu pilsētiņu. Virs mūsu galvām vieglajā vējā klusi čabēja kuplās koku lapotnes.

      – Paldies, ka šodien biji man līdzās, – es sacīju.

      – Nerunā niekus, Ērika! Es to nepalaistu garām ne par kādu naudu. Tu taču to zini. – Viņa uzsmaidīja un piemiedza ar aci. – Un vēl man allaž patīk nedaudz pakavēties atmiņās. Es vairs neatceros, kad pēdējo reizi esmu bijusi studentu pilsētiņā. Nu es atkal varu sajusties jauna!

      Redzot šādu aizrautību, es iesmējos. Tikai Marī spēja ierasties savā universitātē un sajusties jaunāka, it kā viņa atkal būtu atgriezusies pagātnē.

      – Tu vēl aizvien esi jauna, Marī.

      – Jā, laikam gan, tomēr dzīve rit pārāk strauji. Drīz vien arī tu to sapratīsi. – Viņa klusi nopūtās. – Vai esi gatava svinībām?

      Es pamāju.

      – Pilnīgi noteikti. Braucam!

      Izgājušas pa studentu pilsētiņas vārtiem, mēs apturējām taksometru un pāri Čārlza upei aizbraucām uz Bostonu. Jau pēc dažām minūtēm atgrūdām vaļā smagas koka durvis un iegājām restorānā, kur varēja dabūt vienus no labākajiem bifštekiem visā pilsētā. Pēc saulainajām ielām restorāns šķita tumšs un vēss. Pār vakara apmeklētāju klusajām sarunām bija nolaidusies pamanāma izsmalcinātības noskaņa.

      Apsēdāmies, izpētījām ēdienkartes un pasūtījām vakariņas un dzērienus. Viesmīlis tūlīt atnesa divas glāzes sešpadsmit gadus izturēta skotu viskija ar ledu. Pēc daudzām vakariņām, ko biju ieturējusi kopā ar Marī, šis dzēriens man bija pamazām iegaršojies. Nedēļām ilgi biju vēlos vakaros strēbusi pārmērīgi daudz kafijas un ēdusi uz mājām pasūtītus ēdienus, un nu nekas nevarēja radīt svinīgāku noskaņu kā glāze atdzesēta viskija un vakariņās pasniegts bifšteks.

      Nesteidzīgi vilku svītras uz savas aprasojušās glāzes,

Скачать книгу