LITMIR.BIZ

Скачать книгу

es viņu mīlu. Es viņu pa īstam mīlu. Es viņu tik ļoti mīlu.

      – Tu viņu patiešām mīlēji.

      – Nē, es viņu mīlu. Tieši šajā brīdī. Es zinu, ka joprojām mīlu.

      Elizabete noklakšķināja mēli. Šī skaņa bija līdzcietības pilna. Viņa bezpalīdzīgi pacēla rokas.

      – Kad tu atkal visu atcerēsies…

      – Bet mēs taču esam tik laimīgi! – Alise drudžaini pārtrauca, cenzdamās panākt, lai Elizabetei viss kļūtu skaidrs. – Lielāka laime nemaz nav iespējama. – Asaras bezpalīdzīgi ritēja pār viņas vaigiem un kutinot tecēja ausīs. – Kas īsti notika? Vai viņš iemīlējās kādā citā? Vai tā tas bija?

      Nevar būt. Neiespējami. Nika mīlestība pret Alisi bija fakts. Fakts. Faktus drīkstēja uzskatīt par pašsaprotamiem. Savulaik kāds draugs bija paķircinājis Niku, kurš bija piekritis iet Alisei līdzi uz mūziklu (lai gan patiesībā mūzikli viņam patika gluži labi). “Tu jau esi pavisam pabāzts zem tupeles,” draugs bija sacījis, un Niks bija paraustījis plecus. “Vecīt, ko tur lai dara? Es viņu mīlu vairāk nekā skābekli.”

      Protams, tobrīd viņš bija izdzēris daudz alus, taču šie vārdi bija pateikti krodziņā, kad Niks bija centies uzvesties, kā īstam vīram klājas. Viņš mīlēja Alisi vairāk nekā skābekli.

      Nu, un vai tagad šim puisim skābeklis vairs nebija vajadzīgs?

      Elizabete pielika otrādi apvērstu plaukstu Alisei pie pieres un noglāstīja viņai galvu.

      – Cik man zināms, viņš nav saticis kādu citu, un tev ir taisnība, jūs kopā bijāt laimīgi, un jūsu attiecības patiešām bija brīnišķīgas un īpašas. Es to atceros. Bet viss mainās. Cilvēki mainās. Tā gluži vienkārši notiek. Tāda ir dzīve. Tas, ka jūs šķiraties, jau nenozīmē, ka jums nav bijis visa tā brīnišķīgā, ko esat kopīgi piedzīvojuši. Un es tev zvēru: tiklīdz tu atkal visu atcerēsies, tev tas vairs neliksies tik traki.

      – Nē, – Alise aizvēra acis. – Nē, tā nebūs. Es negribu, lai tas man neliktos tik traki.

      Elizabete turpināja glāstīt viņai pieri, un Alise atcerējās kādu bērnības dienu. Viņa bija atvesta mājās no dzimšanas dienas ballītes, nespēdama vien beigt priecāties par savu uzvaru spēlē “Visi dara tā”. Viņai rokās bija balons un no spīdīga kartona darināts groziņš ar ledenēm. Elizabete bija viņu sagaidījusi pie durvīm un pavēlējusi:

      – Nāc man līdzi.

      Alise rikšoja viņai aiz muguras, gatava nodoties visām jaunajām spēlēm, ko Elizabete noteikti atkal bija sagudrojusi, un gatava dalīties ar māsu ledenēs, tikai ne tajās, kas izskatījās pēc mākslīgajiem zobiem, jo tie ledeņu zobi viņai patika pašai, un, ejot garām dzīvojamajai istabai un nesot balonu, kas šūpojās viņai aiz muguras, Alise pamanīja, ka istaba, šķiet, bija pilna ar svešiem pieaugušajiem, kuri bija ielenkuši viņu mammu. Mamma sēdēja uz dīvāna, dīvaini atgāzusi galvu (savādi, bet varbūt viņai sāpēja galva). Alise neuzsauca mātei, jo negribēja runāt ar visiem šiem svešajiem pieaugušajiem, un tikai gāja līdzi Elizabetei pa gaiteni uz viņas guļamistabu, kur Elizabete paziņoja:

      – Man tev jāpasaka kaut kas tāds, no kā tev būs ļoti slikti, un tāpēc būtu labāk, ja tu uzvilktu pidžamu, iekāptu gultā un sagatavotos, lai tas nebūtu tik sāpīgi.

      Alise nepavaicāja: “Kāpēc? Kas noticis? Tūlīt pat pasaki!”, jo viņai bija seši gadi un līdz šim ar viņu nebija noticis nekas slikts, turklāt viņa vienmēr darīja visu, ko Elizabete lika. Tā nu viņa ļoti labprāt uzvilka pidžamu, bet Elizabete tikmēr piepildīja termoforu un ielika to spilvendrānā, lai neapdedzinātos. Viņa atnesa arī karoti medus, ierīvējamo ziedi pret saaukstēšanos, pusīti aspirīna tabletes un glāzi ūdens. Māte to visu mēdza sagādāt ikreiz, kad viņas saslima, un Alisei ļoti patika slimot. Noguldījusi Alisi gultā un ierīvējusi viņai krūtis ar ziedi, Elizabete sāka atglaust matus no viņas pieres, tieši tāpat, kā mēdza darīt mamma, kad kādai no viņām piemetās īpaši nejaukas vēdergraizes, un Alise aizvēra acis un, nebūdama slima, izbaudīja visas slimnieces priekšrocības. Tad Elizabete sacīja:

      – Labi, tagad man tev jāpasaka tas sliktais. Tev būs tāda nelāga pārsteiguma sajūta, tāpēc sagatavojies, labi? Ja gribi, vari sūkāt īkšķi.

      Alise atvēra acis un sarauca pieri, jo viņa taču vairs nemēdza sūkāt īkšķi, izņemot tās reizes, kad atgadījās kaut kas ārkārtīgi nejauks, un arī tad tikai pašu galiņu, nevis visu īkšķi. Tad Elizabete paziņoja:

      – Tētis ir nomiris.

      Alise tā arī vairs nespēja atcerēties, kas bija noticis pēc tam un kā viņa bija jutusies, izdzirdot šos vārdus. Viņa atminējās vienīgi to, cik ļoti Elizabete bija pūlējusies pasargāt viņu no nelāgās pārsteiguma sajūtas. Tikai tad, kad Alise jau bija pieaugusi, viņa satrūkdamās atskārta, ka arī pati Elizabete todien bijusi tikai maza meitene. Viņa bija piezvanījusi māsai, lai par to parunātu un pateiktos, un visjocīgākais, ka Elizabete tēta nāves dienu atcerējās pavisam citādi un bija pat aizmirsusi, ka toreiz bija nolikusi Alisi gulēt.

      Protams, vienreiz Elizabete bija viņai iemetusi ar manikīra šķērītēm, un tās bija iedūrušās Alisei skaustā. Un tomēr…

      Tagad Alise atvēra acis un sacīja Elizabetei:

      – Tu esi tik laba lielā māsa.

      Elizabete atrāva roku un strupi attrauca:

      – Nē, neesmu vis.

      Abas īsu brīdi klusēja. Tad Alise noprasīja:

      – Vai tu esi laimīga, Libij? Jo tu izskaties… – Izmisusi un nelaimīga, viņa gribēja pateikt.

      – Viss ir kārtībā.

      Šķita, ka Elizabete veltīgi cenšas izdomāt, ko lai saka.

      “Vienkārši esi tāda, kāda esi!” Alisei gribējās iekliegties.

      Beidzot Elizabete pateica:

      – Varbūt mūsu dzīve tomēr nav izrādījusies tāda, kā bijām iztēlojušās trīsdesmit gadu vecumā.

      Viņas iztraucēja kāda balss:

      – Beidzot es jūs atradu! Man jau likās, ka tas nekad nenotiks!

      Gultas kājgalī bija nostājusies kāda sieviete. Viņas seja uz mirkli noslēpās aiz liela dzeltenu tulpju pušķa, ko viņa bija ceremoniāli pacēlusi rokās.

      Tad viņa nolaida tulpes un atklāja savu seju. Alise vairākas reizes samirkšķināja acis.

      DEVĪTĀ NODAĻA

      – Mammu? – Alise noprasīja.

      Gultas kājgalī stāvēja Alises māte, taču šī Barba Džonsa izskatījās pavisam citāda nekā tā, kuru Alise pazina.

      Pirmkārt (un uzskaitījumu varēja sākt ar daudzām dažādām lietām), viņas mati vairs nebija īsi un brūni, apgriezti pieticīgajā mūķenes frizūrā, kādu viņa bija nēsājusi tik sen, cik vien Alise spēja atcerēties. Tagad tie bija krāšņā sarkankoka tonī un gari. Tie krita pāri pleciem, abās pusēs atpakaļ atķemmētās šķipsnas galvvidū bija saspraustas ar milzīgu, no zīda darinātu krāšņu tropu ziedu. Viņas māte, vienkāršā māte, kura allaž centās nekādi neizcelties un parasti mēdza tikai vainīgi uzkrāsot lūpas ar vismaigāk sārto Avon lūpu zīmuli, nu bija uzklājusi uz sejas to, ko varēja nosaukt vienīgi par teātra grimu. Viņas lūpas bija tādā pašā sarkankoka krāsā kā mati, plakstiņi bija purpursarkani, vaigi – koši, pūderkrēma kārta – bieza un pārāk tumša, un tās taču nevarēja būt mākslīgās skropstas, vai ne? Viņa bija

Скачать книгу