LITMIR.BIZ

Скачать книгу

acis un pagāja garām viņu norobežotajam nodalījumam, lai dotos tālāk. Varēja dzirdēt, kā iespiedzas kāds viņām neredzams cilvēks:

      “Es tieši nupat par tevi iedomājos!”

      – Man vajadzēja atnest tev ziedus, – Elizabete nomurmināja.

      Alise pēkšņi iesaucās:

      – Tu esi apprecējusies!

      – Ko, lūdzu?

      Alise satvēra un pacēla Elizabetes kreiso roku.

      – Tev ir saderināšanās gredzens! Tas ir tik burvīgs. Tieši tādu gredzenu es būtu gribējusi, ja mēs varētu izvēlēties pašas savu gredzenu. Protams, vecmāmiņas Lovas gredzens man arī ļoti patīk.

      Elizabete sausi attrauca:

      – Vecmāmiņas Lovas gredzenu tu nicini un ienīsti, Alise. – Ak tā. Vai es tev to pateicu? Neatceros, ka būtu tev to teikusi.

      – Pirms daudziem gadiem. Manuprāt, tu biji pārāk daudz iedzērusi, un tāpēc es nesaprotu, kāpēc… nu, lai paliek.

      Alise noprasīja:

      – Vai tu tagad liksi man mocīties neziņā? Ar ko tu apprecējies? Vai ar to glīto pilsētplānotāju?

      – Ar Dīnu? Nē, es neapprecējos ar Dīnu, un mēs satikāmies tikai piecas minūtes. Turklāt viņš ir miris. Noslīcis nirstot. Traģiski. Lai nu kā, es apprecējos ar Benu. Vai tu neatceries Benu? Viņš šobrīd pieskata tavus bērnus.

      – Ā, tas ir jauki darīts, labi, – Alise vārgi noteica, un viņu atkal pārņēma nelabums. Krietna māte droši vien būtu jau uzreiz nekavējoties noskaidrojusi, kas pieskata viņas bērnus. Diemžēl Alise vēl aizvien nekādi nespēja aptvert, ka viņai bija bērni. Piespiedusi plaukstu pie plakanā vēdera, kurā vairs nebija bērna, viņa pūlējās atvairīt reiboni. Ļaujot sev pārāk daudz par to sadomāties, viņa varētu sākt kliegt un vairs nespētu rimties.

      – Bens, – Alise atkārtoja, pievērsdama visu uzmanību Elizabetei. – Tātad tu apprecējies ar kādu, kuru sauc Bens. – Viņa atcerējās, kā pirmītējais bērns telefona sarunas laikā šņaukādamies bija pieminējis tēvoci Benu. Tagad, kad viss bija nostājies savās vietās, nez kāpēc šķita, ka ir kļuvis vēl ļaunāk, it kā Alise būtu vienīgā, kura neko nesaprastu.

      Viņa ieminējās:

      – Jocīgi, es pirmīt iedomājos, ka vienīgais Bens, ko pazīstu, bija tas milzīgais neona izkārtņu veidotājs, ar kuru es reiz iepazinos Nika māsas veikalā. Viņš man ir uz visiem laikiem palicis atmiņā, jo viņš bija tik liels, nesteidzīgs un kluss – gluži kā milzīgs pelēkais lācis, kas pārvērsts par cilvēku.

      Elizabete pēkšņi sāka skaļi smieties, un gan šī skaņa (skaļi, neapvaldīti smiekli, kas allaž rada vēlēšanos vēlreiz atkārtot to pašu joku), gan tas, kā viņa atgāza galvu, atkal lika viņai izskatīties tādai pašai kā agrāk.

      – Es nesaprotu, – Alise pasmaidīja, gatava saprast.

      – Tieši ar to Benu es arī apprecējos. Mēs iepazināmies Doras veikala atklāšanas pasākumā. Mēs esam precējušies jau astoņus gadus.

      – Patiešām? – Elizabete bija apprecējusi to milzīgo, lācīgo neona izkārtņu veidotāju? Parasti viņa satikās ar briesmīgi asprātīgiem, veiksmīgiem biznesa cilvēkiem, kuru klātbūtnē Alise jutās dumja. – Bet vai tad viņš nebija bārdains?

      Nudien, Elizabete taču nebūtu precējusi bārdainu vīrieti, vai ne?

      Elizabete smējās tā, ka drebēja.

      – Jā, viņam vēl aizvien ir bārda.

      – Un vai viņš joprojām veido neona izkārtnes?

      – Jā, skaistas. Man vislabāk patīk “Roba ribu un šķiņķu” izkārtne Kilarā. Pērnajā ikgadējā neona izkārtņu konkursā tā ieguva otro vietu.

      Alise asi paskatījās uz Elizabeti, taču šķita, ka māsa ir pilnīgi nopietna.

      Viņa noteica:

      – Tātad viņš ir mans māsasvīrs. Tad jau… es laikam viņu pazīstu. Pazīstu ļoti labi. Vai Niks ar viņu saprotas? Vai mēs ejam izklaidēties visi kopā?

      Elizabete uz brīdi apklusa, un viņas sejas izteiksme kļuva neizprotama. Tad viņa ieteicās:

      – Pirms daudziem gadiem, kad mēs ar Benu vēl nebijām apprecējušies, Medisona vēl bija pavisam maza, bet tu gaidīji Tomu, mēs Lieldienās kopīgi noīrējām māju Džērvisa līcī. Zini, tā atradās tieši Haijemsa pludmalē – tur, kur ir visbaltākās smiltis pasaulē, – un laiks bija ideāls, un Medisona bija tik jauka, ka mēs visi bijām gatavi viņā burtiski iemīlēties. Mēs nodevāmies visādām muļķīgām kāršu spēlēm, un kādā vakarā Niks un Bens piedzērās un sāka dejot astoņdesmito gadu mūzikas pavadībā. Bens nekad nemēdz dejot. Iespējams, tā varētu būt vienīgā reize, kad esmu redzējusi viņu dejojam. Viņi uzvedās tik ākstīgi! Mēs smējāmies no visas sirds un tik aizrautīgi, ka pat pamodinājām Medisonu, un viņa izkāpa no gultas un vienā pidžamā sāka dejot kopā ar viņiem. Patiesībā tas bija patiešām īpašs atvaļinājums. Par to domājot, mani pārņem tāda nostalģija. Es jau veselu mūžību neesmu par to domājusi.

      – Es itin neko neatceros, – Alise sacīja. Šķita tik nežēlīgi, ka viņa nespēja atcerēties brīnišķīgu atvaļinājumu, it kā viņas vietā šo dzīvi būtu dzīvojusi pavisam cita Alise.

      Elizabetes balss tonis pēkšņi pārvērtās.

      – Pārsteidzoši, ka tu neatceries Benu. – Viņas balsī bija dzirdams kaut kas gandrīz agresīvs, un viņa lūkojās uz Alisi tik asi, it kā pat izaicinātu viņu kaut ko sacīt. – Tu taču vēl tikai vakar ar viņu sastapies. Viņš atbrauca, lai tev palīdzētu tikt galā ar automašīnu. Tu viņam izcepi viņa iemīļotos banānu kēksiņus. Jūs ilgi sarunājāties.

      – Tātad, – Alise nervozi ievaicājās, – mums tagad ir automašīna?

      – Mmm. Jā, ir gan, Alise.

      – Un es cepu banānu kēksiņus?

      Elizabete pasmaidīja.

      – Ar zemu tauku saturu. Ar augstu šķiedrvielu saturu.

      Toties pārsteidzoši gardus.

      Alises prāts drudžaini lēkāja šurpu turpu, kamēr viņai uznāca reibonis. No trim svešajiem, vienā rindā sēdošajiem bērniem pie banānu kēksiņiem un automašīnas (viņai nepatika automašīnas: viņai patika autobusi un prāmji; turklāt viņa nebija īpaši prasmīga autovadītāja), tad pie Elizabetes, kura bija apprecējusies ar neona izkārtņu veidotāju Benu.

      Tad viņa pieķērās kādai pēkšņai, sāpīgai domai.

      – Paklau! Tu noteikti esi apprecējusies bez manis! – Alisei ļoti patika kāzas. Viņa nemūžam nebūtu aizmirsusi nevienas no tām.

      Elizabete iebilda:

      – Alise, tu biji mana līgavas māsa, un Medisona bija ziedu kaisītāja. Jums bija saskaņotas, koši violetas kleitas. Tu uzstājies ar uzjautrinošu runu, un jūs abi ar Niku sarīkojāt veselu izrādi, dejodami dziesmas “Panāc šurp, Eilīn” pavadībā. Mēs smējāmies kā traki.

      – Ak tā. – Alise juta, ka viņā uzbango vilšanās. – Es nekādi nespēju noticēt, ka neatceros neko. Pat neizklausās, ka es kaut ko tādu būtu dzirdējusi! – Viņa iegrūda pirkstus uz kājām uzsegtās segas caurumos un ar muļķīgu, bērnišķīgu kustību ar abām rokām stipri saņēma to vienā pikucī. – Ir tik daudz visādu… lietu!

      – Paklau,

Скачать книгу